Raksti

Dzīves stils

Četru bērnu ģimenē dienas skrien ātri, bet tās ir piepildītas

Kuplā Miezīšu ģimene. Mamma Inga un tētis Ivo, meita Keita un trīs dēli - Markuss, Edvards un mazulis Lūkass - pagājušajos Ziemassvētkos, kad Lūkasam apritēja gads. Savukārt Keitai šodien ir divpadsmitā dzimšanasdiena.
Foto: no albuma

Lai gan attiecību sākumā nav bijis ne domu, ne sarunu par tik kuplu saimi, Ivo un Inga Miezīši kļuvuši par vecākiem nu jau četrām atvasēm.

Šādā raksturu un vajadzību raibumā mazi krīzes mirkļi un emociju uzvirmojumi ikdienas skrējienā nenoliedzami gadās un klusums Priekuļu pagasta “Dun­duros” ir rets viesis.
Pirms nu jau 15 gadiem Inga devusies pieredzes un iespaidu meklējumos uz citu kontinentu, “au pair” programmas ietvaros viņa nedaudz vairāk kā gadu dzīvoja ASV, kur kādā ģimenē strādāja par auklīti. Ģimene gan piedāvājusi palikt vēl vienu gadu, tomēr iekšējā balss un intuīcija likusi atgriezties Latvijā. Nepagāja ne pus gads, kad jaunās sievietes ceļš krustojies ar topošo dzīvesbiedru Ivo. Viņa bija valmieriete, viņš – cēsnieks, bet iepazinušies ar tīmekļa starpniecību. “Vārds pa vārdam, un drīz jau satikāmies,” atceras Inga, atklājot, ka pirmais randiņš bijis Valmieras krodziņā “Rātes vārti” iepretim teātrim un vismaz pirmos pāris gadus centušies ik gadu attiecību gadadienu tur arī atzīmēt. Kad jau sadzimušas atvases, dienas sākušas skriet daudz ātrāk un vairs tik apzinīgi visu zīmīgo datumu atzīmēšana nav izdevusies.

Inga atklāj, ka attiecību iesākumā un reibumā pat nav varējuši attapt, kuru “kopīgo projektu” gribas ātrāk – apprecēties vai tomēr bērniņu. Uz pirmo atvasi gan nācies ilgāk pagaidīt, mazulis pieteicies vien tad, kad vecāki beidzot pārtraukuši tik intensīvi par to runāt un cerēt. Neilgi pēc tam, kad priecīgā ziņa apjausta un situācija aprasta, rudenī oficiāli reģistrējuši ģimeni. Keita piedzima 4.februārī, šodien meitenei aprit 12 gadi. Kad Keitai bijuši vien deviņi mēneši, pieteicies arī Markuss, kuram tagad jau ir 10 gadi. Trešajai atvasei Edvardam aprīlī būs četri gadi, savukārt visjaunākajam – par Ziemassvētku brīnumu sauktajam – Lūkasam 23.decembrī apritēja gads.

Inga neslēpj, ka līdzīgi kā daudzas mammas, kad otrais mazulis ģimenē ienācis pēc pusotra gada, drusku pārdzīvojusi ierobežotās iespējas veltīt vairāk individuālas uzmanības pirmdzimtajam. Taču brīdī, kad biežāk nācies apsveikt kolēģes ar ģimenes pieaugumu, Inga “ar sirdi” sajutusi un reiz atzinusies, ka arī gribētu trešo bērniņu. Nepagāja ilgs laiks, kā mazulis klāt. Tikai jokodamās izteikusi, ka tad jau arī ceturto vēl varētu. Kā gadījies, kā ne – arī ceturtais atnācis. “Pārliecinājos, ka ar vārdiem nevar mētāties,” smej nu jau daudzbērnu mamma, kurai šķiet – kad jau tik tālu nonākts, būtu gatava pat vēl piektajam mīlulim.

Kā ļoti lielu palīgu ikdienas solī Inga uzteic vecāko meitu. Lai gan reizumis abi vecākie bērni apskaišas par mazuļu izdarībām, tomēr ne reizi nav manīts aizvainojums par jaunāko bērnu “atņemto” vecāku uzmanību un laiku. Lielā māsa un vecākais brālis savstarpēji gan stīvējoties, tomēr, esot ilgāk šķirtiem, piemēram, kādam aizbraucot ciemos pie vecmāmiņas, vienmēr varot manīt, ka kaut kā pietrūkst ne tikai visai ģimenei, bet tieši kādam no vecākajiem bērniem.

“Dunduros” skaļi ir gandrīz vienmēr, un paši pie tā ir pieraduši. “Dzīvojam meža malā, neviens mūs neredz un nedzird,” smej mamma, vienlaikus atzīstot, ka pilsētā gan attapusi – bērni nejūtas savā ādā un teju tūliņ ar basām kājām pa ielu ies. Lai gan iegūtas divas augstākās izglītības un abas pedagoģijā, pirmsskolas – sākumskolas skolotāja un skolotāja-logopēde, daudzu bērnu iemīļotā bērnudārza audzinātāja Inga teic, ka savu bērnu audzināšanā par profesionālajām zināšanām nepiedomā – audzina kā mamma. “Tiešām, tajā brīdī nejūtos kā pedagogs, turklāt, domāju, pedagogu bērni nebūt nav tie vispareizākie,” sabiedrībā iesakņojušos mītu komentē Jāņ­muižas pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja.

Starp saviem bērniem vecāki biežāk saredz līdzības nekā atšķirības – visi pēc vienas piegrieztnes. “Tas pats deguns, acis, bet raksturs un temperaments gan katram ir cits,” saka Inga un vērtē, ka tādēļ arī gadās dažādas ikdienas sadursmes un cīņa par savu vietu. “Krīzes momenti, protams, ir,” neslēpj Inga, taču atklāj savas iemaņas pašas iekšējo resursu atjaunošanā. Reizēm palīdz pat ļoti īsa pauze – neliels līkums ar mašīnu vai skrējiens. Tiesa, skrējieni sportiski trenētajai daudzbērnu mammai kļūst arvien jaudīgāki, pirms bērnu ienākšanas dzīvē apmeklējusi vien aerobiku, bet pēcāk sākusi mērķ­tiecīgi apgūt lēnu skrējienu, ko skolas vecumā ne acu galā nav varējusi ciest. Tagad vairāk nekā desmit kilometri vienā skrējienā šķiet pilnīgi pieņemami.

Arī praktiski Miezīšu ģimenei nav bijusi sajūta, ka netiktu ar “vezumu” galā. Liels atspaids esot arī Ivo mamma, kura vienmēr piedomājot, kā palīdzēt. Nav nekāda rūgtuma par valsts politiku ģimeņu atbalstam. Lab­prāt izmantota tiek arī Goda ģimenes jeb tā saucamā “3+” karte un citas piedāvātās atlaides mākslas vai sporta skolu līdzmaksājumos, elektroenerģijas norēķinos. “Ne­kaunamies un izmantojam visas dotās iespējas,” saka Inga Miezīte un ir gandarīta par bagātīgo dzīvi, ko veido kuplā bērnu saime.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *