Sestdiena, 20. aprīlis
Vārda dienas: Mirta, Ziedīte, Meija

Būt par mūziķi nenozīmē pelnīt maz

Anna Kola
10:49
22.05.2023
50
Reinis Karklins 2

Cēsnieks, mūziķis, pats savas ierakstu studijas radītājs – tas ir Reinis Kārkliņš. Ar viņu sarunājāmies par ceļu mūzikā, izvēli būt par apskaņotāju un to, kā aizrit dziesmas ierakstīšanas un miksēšanas process.

-Vai mūzika ir jūsu pamatdarbs?
– Jā, šobrīd tā ir. Ceļš mūzikā sākās ar Cēsu 1.pamatskolu, kurā ir padziļināta mūzikas prog­ramma. Dziedāju korī, mācījos spēlēt trompeti. Mazliet vēlāk arī sāku mācīties mūzikas skolā, bija periods, kad divu klašu programmu apguvu vienā mācību gadā. Taču tādēļ, ka pūtēju klasē par gadu pagarināja mācības, iznāca, ka mūzikas skolu pametu. Tai brīdī, kā daudziem pusaudžiem, sāka interesēt citas nodarbes un klasiska trompetes mācīšanās nespēja noturēt interesi. Būtībā jau no mūzikas nekad neesmu aizgājis, tikai mainīju virzienus. Pašmā­cībā apguvu basģitāras un ģitāras, arī bungu spēli. Viss noveda līdz tam, ka, eksperimentējot, kā ierakstīt dziesmas, apguvu arī tehnisko pusi, kas ievirzīja mani skaņošanas jomā. Tas tad arī ir mans reālais darbs – studijā ar ierakstiem un koncertos ar apskaņošanu.

– Vai spēlējat arī kādā grupā?
– Sen, sen bija tāda grupa “Desert of joy”, kurā biju basģitārists. Spēlējām smago mūziku, jo tas bija tas, ko paši klausījāmies. Tad pēc vairākiem gadiem izveidojās grupa “Franco Franco”, kurā biju ģitārists.

– Tā taču darbojaties arvien?
– Grupa darbojas, bet es vairs nekāpju uz skatuves. Esmu vairāk tāds kā grupas dalībnieks, kas darbojas aizkadrā. Vajadzēja daudzus gadus, lai saprastu, ka atrašanās uz skatuves man līdz galam nepatīk, bet darbošanās ar mūziķiem un viņiem palīdzēt justies labi uz skatuves ir mans īstais lauciņš.

– Vai mūzika jums līdzi nāk arī no ģimenes?
– Tēvs visu mūžu spēlējis dažādus pūšamos instrumentus, bet mamma bija mūzikas skolas skolotāja, viņa pasniedza solfedžo stundas. Arī pats mūzikas skolā pie viņas mācījos. Tas bija interesanti (smejas).

– Kā jūsu mamma vērtēja mūzikas skolas pamešanu?
– Laikam jau ir tā, kā mūziķi saprot mūziķus. Lai darbotos mūzikā, nav tā, ka tikai akadēmiskā izglītība diktē to, ko vari darīt. Visi pasaulē atzītākie mūzikas inženieri, kas ir darbs, ko daru arī es, faktiski ir bez muzikālās izglītības. Savukārt tie, kas ieguvuši akadēmisko izglītību, bieži vien nemaz aktuālu darbu mūzikas jomā nestrādā. Tā ir tāda apgrieztā kārtība, jo skola tomēr nenorāda, kas cilvēkam tiešām interesē. Ja ir vēlme kaut ko apgūt, to var izdarīt arī ārpus skolas. Tai laikā, kad mācījos mūzikas skolā, nebija iespējas apgūt to, kas man tolaik tiešām šķita interesants, piemēram, ģitārspēle un bungas.

– Kā pašam šķiet, vai Latvijā viegli darboties mūzikas jomā? Kā ar atalgojumu?
– Latvijā mūzikas bizness ir ļoti mazs pīļu dīķis.. Tas nozīmē, mūziķi un mūzikas industrijas cilvēki cits citu pazīst, kas ir gan labi, gan slikti. Labā puse būtu tāda, ja esi pazīstams un tev ir labas attiecības un sadarbība ar industrijas cilvēkiem, tad vari izdot mūziku un to prezentēt dažādos medijos, tikt radio rotācijā un spēlēt nozīmīgos pasākumos, līdz ar to arī kaut ko nopelnīt. Bet sliktā puse būtu, ja esi izpelnījies kāda nepatiku vai arī konkurē ar citu mūziķi, kuram ir labākas iestrādes ar šiem cilvēkiem. Tad netiec medijos, radio utt. Protams, tas neizslēdz, ka pašai mūzikai arī ir liela nozīme, lai kāds to vispār gribētu klausīties. Do­mā­ju, nopelnīt var, ja mūziķis ir aktīvs un reāli darbojas. Lielākā daļa, kas sūkstās par atalgojumu, ar mūziku tomēr darbojas tikai hobija līmenī. Tie, kas nopietni strādā, sasniedz arī rezultātus.

– Tad tas, ka mūziķi pelna daudz, ir maldīgs sabiedrības stereotips, vai ne?
– Jā, runājot par mūziķiem, noteikti. Es, piemēram, darbojos mazliet citā lauciņā. Mani kā skaņotāju algo trīs virzienos: viens no tiem ir skaņu ieraksti, otrs – mani aicina grupa, lai dodos viņiem līdzi kā skaņotājs, un trešais – mani algo skaņu firmas, kam nepieciešams apskaņot visu pasākumu.
Pirmā regulārā darbošanās kā skaņotājam man bija Cēsu Fono klubā. Biju viens no tiem, kas piedalījās visos procesos no remontiem līdz koncertiem. Tā arī tiku pie iespējas strādāt ar dažādām grupām, iepazinos ar daudziem mūziķiem. Tas ar laiku izveido tādu kā ķēdes reakciju – ja pasākums bija izdevies un viss skanēja labi, tad, satiekoties jau pavisam citā pasākumā, grupa tevi atceras un uzreiz spēj uzticēties, ka viss skanēs labi. Uzskatu, ka jebkuram, kas prot savu lietu darīt labi, darba piedāvājumi nāk un nāks.

– Tagad gan pandēmija šķiet jau labu laiku aiz muguras, bet kā aizvadījāt šo kultūras notikumu ziņā tik kluso periodu?
– Ja pirms kovida galvenā darbība bija balstīta uz dzīvajiem koncertiem un to skaņošanu, kas lielākoties ir darbs divas trīs dienas nedēļā, bet pārējā laikā pievērsos skaņu ierakstiem, iestājoties pandēmijai, mans brīvā laika darbs ar ierakstiem kļuva par pamatdarbu, jo koncertu nebija. Darbs ar ierakstiem arī dalās divās daļās: klātienē ieraksts, pēc tam ieraksta apstrāde un miksēšana, kas pandēmijā man lielākoties bija saistīts tikai ar pēcapstrādi. Mūs­dienās mūziku mājas apstākļos katrs pats var ierakstīt pietiekami kvalitatīvi, bet, lai to apstrādātu un samiksētu kopā, vajag daudzu gadu pieredzi un akustiski pareizu studijas telpu, kurā sadzirdēt to, pie kā strādā un miksē. Kopš pandēmijas arvien vairāk darbojos savā studijā un mazāk ar dzīvajiem koncertiem.

– Pastāstiet par savu ierakstu studiju!
– Mana ierakstu studija “ALe­JA reco­rds” atrodas netālu no Cēsīm, uz Raiskuma pusi. Tā ir pašu rokām būvēta ēka tieši mūzikas vajadzībām pēc visām akustikas spec­i­f­­­ikācijām. Nelie­los, bet tas Latvijā ir retums, kad ēka tiek uzbūvēta, ievērojot labas akustikas pamatīpašības. Studija ir viena pietiekami liela, gaiša telpa ar daudziem logiem, kurā notiek viss no ierakstīšanas līdz miksēšanai. Daudzi novērtē tieši telpu gaišumu un to, ka ap ēku ir skaista daba, kas tipiskā Rīgas studijā nav iespējams. Mans profesionālais lauciņš tomēr ir šaurs. Par “Aleju” un manu darbu zina tikai tie, kam vajadzīgas tās prasmes, kas ir tieši man. Citādi jau sevi nereklamēju, tāpēc daudzi arī šo faktu par ierakstu studiju nemaz nezina. Darba pietiek tāpat, bez sevis reklamēšanas (smaida).

– Ar ko notiek sadarbība?
– Lielākoties jau sadarbojos ar latviešu mūziķiem vai producentiem. Ierakstus sāku ar grupām “Franco Franco” un “Enhet” no Cēsīm, bet tādā lielākā apritē izvirzījos caur sadarbību ar grupu “Triānas parks”. Nu jau pirms astoņiem gadiem kļuvu par “Triānas parka” sava veida tehnisko dalībnieku, esam pat izbraukuši Eiro­vīziju un piedalījušies daudzos lielos koncertos. Esmu sadarbojies ar vairākām grupām – “Sud­den lights”, “Audie­nce killers”, “Rīmdari”, “Age of stones” -, fonda “Viegli” mūziķiem, Ievu Kerēvicu un citiem. Koncertos esmu saticies ar ļoti, ļoti daudziem mūziķiem, sevišķi, kad strādāju kādos pilsētas svētkos vai līdzīgos pasākumos.

– Kā ar pašu dziesmas miksēšanu – cik ilgs laiks paiet, kamēr var teikt: “Jā, dziesma ir pabeigta!”
– Tas ir ļoti dažādi. Ja dziesma izdomāta līdz sīkākajai niansei, tad to ierakstīt var vienā dienā, bet, ja dziesmai ir tikai skice, tad ieraksts var noritēt vairākas dienas. Dažiem patīk šo procesu izvilkt pat pusgada garumā, kad vienā dienā uztaisa “demo”, pēc mēneša ieraksta bungas, vēl vēlāk pārejos instrumentus un visbeidzot balsi. Pēc ieraksta sākas miksēšana, kurā visas ierakstītās partijas sabalansē vienā kopīgi skanošā dziesmā, izveido skanējumu, piemeklē efektus, pieregulē tembrus un skaļumus. Miksē­šanas process tipiski vienai dziesmai aizņem vienu līdz divas dienas, bet praktiski tiek izstiepts pat nedēļas garumā, lai katru dienu pamiksētu mazliet un nepierastu pie dziesmas, jo miksējot vienu dziesmu iznāk noklausīties līdz pat 200 reizēm. Tāpēc arī šo darbu daudzi pat nespēj iztēloties, kā var tik daudz reižu klausīties vienu un to pašu dziesmu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
64

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
21

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Ar skatu uz sevi ārēji un iekšēji

08:36
15.04.2024
37

Cēsu klīnikas fizioterapeite Māra Krūze saņēma Latvijas Ārstu biedrības titulu “Gada funkcionālais speciālists”. Ik gadu biedrība dažādās nominācijās pasniedz balvas Latvijas labākajiem mediķiem. Fizioterapeite savā profesijā strādā 19 gadus. Māra Krūze vada individuālās nodarbības dažāda vecuma cilvēkiem, bet lielākoties bērniem – no zīdainīšiem līdz pusaudžiem. Viņai vistuvākā ir neiroloģija, kas ietver darbu ar bērniem ar […]

Nekautrēties, nebaidīties no kļūdām

08:37
13.04.2024
152

Uzticēties procesam un negaidīt no sevis izcilu rezultātu pirmajā reizē. Gleznošanas pasniedzēja BAIBA FEOKTISTOVA Viņa sirdī ir īsta cēsniece. Šai pusē pagājusi bērnība, skolas gadi – ģimnāzijā, vēlāk Rīgā studiju gadi žurnālistikā un mārketingā, bet nu ikdiena paiet tikai saistībā ar mākslu. Gan gleznojot, gan mācot gleznot citus. Baiba Feoktistova dalās savā pieredzē, iedvesmas avotos […]

Galda spēles rosina sadarbību un ļauj iepazīties

10:07
10.04.2024
39

Straupē reizi mēnesī sanāk kopā ģimenes, lai parunātos un spēlētu galda spēles. Pēdējās tikšanās reizēs ar aizrautību visi iesaistījušies prāta spēlē “6. ņem!”. To spēlē ar kārtīm, uz kurām ir skaitļi. No­teikumi ir vienkārši, katrs spēlētājs no kāršu kavas izvelk desmit kārtis. Gājienu pēc gājiena tās izliek četrās rindās augošā secībā. Spēlētāji cenšas, lai viņa […]

Lai skaisti ikdienā

10:04
09.04.2024
332

“Inešos dzīve ir ļoti laba. Mums te ir viss nepieciešamais, tikai    mazā mērogā,” saka Sandra Jermacāne un pastāsta, ka bijis satraukums, kad diskutēja par pili, ka pagastā nebūs kultūras darbinieka. “Toreiz parunājām, bet pēc tam bija pilnīgs klusums. Kaut kādu ziņu, kas tad domāts, tā arī nesaņēmām. Tagad Vecpiebalgas kultūras nama vadītāja organizē nelielus, […]

Tautas balss

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
29
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
17
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
33
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
27
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Stingrāk jāsoda

08:20
09.04.2024
42
Druva raksta:

“Mēs apsūdzam Balt­krieviju migrantu plūsmā uz Latviju. Taču vai tāda būtu iespējama, ja mūsu pusē nebūtu cilvēku, kas palīdz? Manuprāt, tos, kas atbalsta migrantu ievešanu Latvijā, būtu ļoti stingri jāsoda, jo nekas cits šos cilvēkus neatturēs,” domās dalījās J.

Sludinājumi