Piektdiena, 29. marts
Vārda dienas: Aldonis, Agija

Atrast pareizās atbildes

Jānis Gabrāns
14:58
04.04.2021
6
Karina Rubene 1

Pirmdienu rītos rīta “Panorāmas” skatītāji ēterā redz Karīnu Rubeni, kuras dzimtā puse ir Jaunpiebalga. Tur viņa gājusi pamatskolā, tad absolvējusi Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāziju un pēc tās – uz Rīgu.

Jautāta, cik sen strādā Latvijas Televīzijā, Karīna atzīst, ka ar katru gadu šo skaitli arvien grūtāk aprēķināt: “Bet pagaidi (galvā kaut ko skaita-aut.), – rudenī būs jau 16 vai 17 gadi.”

– Šajos laikos darbs bijis ļoti dažāds: vadīta rīta “Panorā­ma”, gatavoti sižeti kā reportierei dažādiem raidījumiem, intervēti hokejisti, esat bijusi laika ziņu moderatore. Tagad atkal rīta “Panorāma”. Šādas pārmaiņas neļauj ieiet rutīnā?
– Ja tā pavisam godīgi, tās bijušas ļoti dažādu dzīves pavērsienu radītas pārmaiņas. Tostarp apzināts lēmums bēgt no rutīnas. Bet pats galvenais iemesls, kāpēc mans darba grafiks ir tāds, kāds tas ir, proti, piecus rītus mēnesī vadu rīta “Panorāmu”, bet pārējā laikā nodarbojos ar savu otru profesiju – filmēju un montēju visdažādākās lietas ārpus televīzijas, ir ģimene. Esmu mamma, kura grib redzēt, kā izaug viņas bērni, kura grib vienmēr paspēt uz visām bērnudārza Ziemassvētku eglītēm un karatē sacensībām. Ja būtu palikusi sākotnējā vietā, proti, strādātu par reportieri “Panorāmā”, to noteikti nevarētu.

– Izlasīju, ka žurnālista profesiju izvēlējāties, aizpildot testu par interesēm. Ņemot vērā, ka joprojām esat profesijā, var teikt, ka arī šādi iespējams noskaidrot savu mūža profesiju.
– Pareizās atbildes pie mums var atnākt visdažādākajos veidos. To var saukt gan par laimīgu sagadīšanos, gan likteni, jo reizēm ejam garus apkārtceļus, kamēr nonākam līdz īstajai profesijai vai sasniedzam mērķi, bet tieši ar to jau dzīve ir interesanta. Profesijas ziņā man tiešām paveicās, ar pirmo mēģinājumu trāpīju tur, kur jābūt. Tajā pašā laikā es nezinu, kā būtu izvērtusies mana dzīve, ja izvēlētos ko citu. Bet man patīk domāt, ka tas bija mans īstais ceļš šai dzīvei.

– Tātad nenožēlojat šādu izvēli?
– Ja nožēlotu, tad nekad nav par vēlu kaut ko mainīt. Tas atkal ir stāsts par dzīves pavērsieniem un prioritātēm. Ilgus gadus strādāju televīzijā un domāju – ko es darītu, ja mani atlaistu, es taču neko citu nemāku. Bet pienāca brīdis, kad dzīvesbiedrs pajautāja – vai tu negribētu filmēt kāzas? Atbildēju, ka gribētu, tikai nemāku. Viņš man iedeva kameru, aizbraucām pie labiem draugiem, kuri nodarbojas ar filmēšanu, viņi parādīja, kuras pogas jāspiež, kādā programmā jāmontē, un vienas vasaras laikā to iemācījos. Tagad tā ir mana pamatprofesija, bet uz televīziju vairāk eju socializēties, satikt kolēģus un izbaudīt tiešā ētera burvību.

– Cik saprotu, arī mūsu, “Druvas”, arhīvos ir atrodami jūsu raksti? Tomēr būt par rakstošo žurnālisti negribējāt?
– Es pat nebaidos teikt, ka bez “Druvas” rakstiem, iespējams, nemaz nebūtu tur, kur esmu tagad. Šie raksti bija nepieciešami, lai mani uzņemtu universitātē žurnālistos. Rakstīt man patīk, man pat domas labāk raisās rakstot, nevis runājot. Taču nekas nerunā labāk par bildi. Man diezgan ātri kļuva skaidrs, ja vien man būtu iespēja, vislabprātāk strādātu televīzijā. Jo sižets, kurā ir gan teksts, gan video – kas gan ar to spēj sacensties?

– Rīta “Panorāma” nozīmē agros rītus. Vai pie tiem pierasts?
– Pie tā pierast nevar. Tieši tāpēc šo darbu daru tikai reizi nedēļā, nevis katru dienu. Varētu šķist, kas nekait tādam režīmam, pusdesmitos no rīta esi mājās, visa diena brīva. Bet neviens cilvēks, kurš nav gadu vai divus no vietas katru darba dienu cēlies trijos naktī, nevar saprast tās sajūtas, kādas ilgtermiņā no šāda režīma rodas. To nespēku, mūžīgo bezmiega sajūtu un konstanto miglu galvā. Kaut kas ļoti līdzīgs paģirām (smejas).) Kad strādāju rīta “Panorāmā” katru otro nedēļu piecas dienas no vietas, cīnījos ar šīm sajūtām, mājinieki teica, ka dzīvo ar zombiju. Tāpēc izvēlējos nemocīt sevi un arī citus. Jā, man patīk šis raidījums, patīk tiešā ētera sajūta, patīk kolēģi, un tas ir iemesls, kāpēc es tās piecas reizes mēnesī tur joprojām esmu. Viens rīts nedēļā ir mans limits.

– Kādā intervijā atcerējāties savu pirmo tiešraidi un tukšumu, kas uz brīdi iestājies. Vai tagad arī tā gadās, vai tomēr pieredze neļauj tam notikt?
– Nē, tādu melno caurumu galvā sen nav bijis. Taču veikli savirknēt vārdus bez pārteikšanās – to joprojām neprotu, tad gadās visādi kalambūri un muļķībiņas. Bet mēs arī no rīta necenšamies izlikties super gludi un pareizi. Esam brīvi, dzīvi cilvēki, kas turklāt modušies ļoti agri, tāpēc laikam svarīgāk ir vienkārši prast iziet no situācijas ar joku, ar kolēģa atbalstu. Tā, lai tas teikums tomēr tiek pabeigts.

– Laikam jau pandēmijas laikā nevar jautāt, cik bieži uz mūsu pusi atbraucat?
– Bija ziemas mēneši, kad mēs, man šķiet, dzīvojām Žagarkalnā. Gan mums ar vīru, gan abiem bērniem ļoti patīk slēpot, un, tā kā kovida dēļ šogad darbu ziemā bija mazāk, varējām atļauties vairāk kopā atpūsties. Turklāt ierobežojumu dēļ kalns arī kļuva par tādu kā satikšanās vietu bērniem ar vecvecākiem. Ciemos braukt nedrīkstēja, bet viņiem taču gribas redzēt, kā bērni aug. Tā nu, kad mēs slēpojām, gan mani, gan Mārča vecāki nāca no kalna virsotnes uz mazbērniem paskatīties – ar distancīti, svaigā gaisā – viss, kā pienākas.

– Kā kopumā ģimenē pārdzīvojat šo laiku?
– Runājot ar draugiem, sapratām, ka mēs bijām ļoti sagatavoti visai šai “jaunajai situācijai”. Jo daudziem tieši tā ilgā kopā būšana kļuva par izaicinājumu, bet mums – tā ir ikdiena. Protams, bija brīdis, kad satraucāmies, kā tagad dzīvosim, kāzas notikt nedrīkst, bet nauda kaut kā jānopelna. Bet, tā kā mums vienmēr bijusi idejām pilna galva, kuras laika trūkuma dēļ nav realizētas, beidzot varējām pieķerties tām.

– Tā arī radās ideja par “Ralfs gatavo”?
– Tieši tā. Ralfs pandēmijas laikā nepārtraukti skatījās pavāru šovus un gatavoja ēst, un vienā dienā Mārcis joka pēc piedāvāja – ja gribi, mēs tevi pašu varam nofilmēt. Tā tapa pirmais eksperimentālais video, kuru ielikām soctīklos, un tā tas izauga līdz televīzijas raidījumam.

– Visa ģimene iesaistīta raidījuma tapšanā, paši filmējat, montējat, producējat. Dēli ir paklausīgi?
– Ar to paklausību iet visādi, bet viņi pilnīgi noteikti ir pacietīgi, un tas ir pats galvenais, lai raidījumu uzfilmētu. Televīzijā tās ir 15 minūtes, bet reāli dzīvē – katra sērija ir daudzu stundu darbs.

– Cik daudz mamma palīdz aizkadrā?
– Mana pieredze gan traucē, gan palīdz. No malas redzu un zinu, ko un kā vajadzētu pateikt. Ir reizes, kad šķiet, cik viegli būtu vienkārši iet un to izdarīt. Bet tas nav mans raidījums, tas ir viņu raidījums, tāpēc ļoti cenšos sevi savaldīt un ļaut puikām izspēlēt savas idejas. Jo galu galā montāžā tāpat es pieņemu gala lēmumu par to, kurš joks aizies ēterā un kurš paliks ģimenes arhīvam.

– Pašai patīk gatavot?
– Nē, tāpēc tā ir liela dzīves ironija, ka mums ir šis raidījums. Bet varbūt tieši tāpēc tas arī ir, jo bērniem patīk gatavot, dzīvesbiedram patīk gatavot, es savukārt nodarbojos ar virtuves sakopšanu pēc viņu darba.

– Tuvojas Lieldienas. Kāds vēlējums svētkos?
– Parasti novēl “Priecīgas Lieldienas!”, īpaši neanalizējot šo vārdu jēgu. Taču tas ir ārkārtīgi brīnišķīgs novēlējums! Man šķiet, mums vajadzētu pēc iespējas biežāk meklēt un atrast prieku un tā avotus, jo tā ir viena no skaistākajām emocijām. Tā kā vairumam būs četras brīvdienas, novēlu pavadīt šo laiku kādā kopīgā nodarbē. Nolikt malā visus attālinātos darbus, neizpildītos mājasdarbus un tiešām atpūsties. Iziet dabā, izrunāties, izsmieties un izpriecāties, un, protams, saklāt skaistu svētku galdu.
– Svētku mielastu gatavos mamma vai Ralfs?
– Noteikti visi kopā! Puiši parūpēsies par kārtīgu ēdienu, es – par saldo. Tā kā našķi man garšo, tos vienīgos arī labprāt gatavoju.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Rotaļlietām jābūt bērniem drošām. Top jauna regula

08:18
29.03.2024
11

Eiropas Parlaments (EP) turpina darbu, lai pilnveidotu normatīvo regulējumu, kas samazinātu ES vienotajā tirgū pārdoto bīstamo rotaļlietu skaitu un labāk aizsargātu bērnus ar tām saistītajiem riskiem. 13.martā Parlaments balsoja par priekšlikumu EP un Eiropas Padomes regulai par rotaļlietu drošumu. Ar to atceļ direktīvu, kas līdz šim regulē šo jomu. Te jāatgādina, ka direktīvas ir tiesību […]

Veselīgs uzturs – tas ir dzīvesveids

11:30
28.03.2024
127

Ēdienkarte, kurā ir tikai augu produkti. Tas ir Beātes Ligeres labsajūtas pamats “Mani sauc Beāte! Esmu vizuālās komunikācijas speciāliste, kura savus brīvos brīžus velta, aktīvi meklējot un iepazīstot informāciju, kuras galvenais nolūks ir veidot veselu, laimīgu, ilgtspējīgu ķermeni un garu. Nu jau vairāk nekā četrus gadus savā uzturā nelietoju dzīvnieku valsts produktus un glutēnu saturošus graud­augus. Tas ne tikai […]

Noderīgi padomi, kā aizvadīt skaistas Lieldienas

15:11
27.03.2024
73

Pavasaris ir klāt: dienas kļūst garākas, naktis – īsākas, un klāt arī skaistākie šī gadalaika svētki – Lieldienas, kas tiek svinēti par godu pavasara un saules atnākšanai, gaismas uzvarai pār tumsu. Lai palīdzētu dabai un zemei mosties un veicinātu tās auglību, mūsu senči jau izsenis piekopuši dažādus rituālus un tradīcijas. “Bonava Latvija” eksperti apkopojuši noderīgus […]

Varēt pašai, ne čīkstēt

14:29
22.03.2024
196

Skaidrīte Zūpe paskatās pa logu. “Pļavā, kur saauguši bērziņi, pļāva sienu. Bija sakrauts zārds pie zārda. Pēc ballēm tur pārīši gāja. Tepat pie mājas bija dārziņš. Viena mana stādītā ābelīte vēl rudeņos pilna ar āboliem. Te garām no fabrikas uz staciju brauca bānītis. Vīrs Aivars ar to nobrauca ilgus gadus.” Ar Līgatni saistās teju viss […]

Arī vēsturei vajag telpu

12:36
20.03.2024
15

Vēsturi nepaslēpsi, tā parādīs savu vaigu. Tas burtiski redzams arī uz Cēsu ēkas sienas, kurā pirms vairākām desmitgadēm darbojās Banka Baltija. Uzraksts laiku pa laikam izceļas vairāk, citreiz mazāk, bet vienmēr atgādina par ne tik seno laiku, kuru lielākā daļa piedzīvojuši personīgi.

Kopā ar ģimeni atgriezties bērnības mājās

00:02
09.03.2024
84

“Ar ģimeni dzīvojam Kvēpenē. Mūs uz palikšanu šeit atveda kovida pandēmijas laiks. Līdz tam dzīvojām Rīgā, “Kvēpenes” bija mūsu brīvdienu māja. Es gan šeit esmu pavadījusi visu bērnību, dzīvojām no 1989.gada līdz maniem pusaudža gadiem,” pastāsta Anete Ķuze. Vēlāk sekoja uzņēmējdarbības vadības studijas Rīgā augst­skolā “Turība”, pēc tam arī darbs – kādu laiku kopā ar […]

Tautas balss

Nebija patīkami

20:22
25.03.2024
32
Druva raksta:

“Tādā laikā dzīvojam, kad suņu saimniekiem ir savas īpašās tiesības un nav jārēķinās ar citiem. Laikam jau ir nožēlojami, bet ne visiem cilvēkiem tomēr suņi patīk, ir arī tādi, kam no šiem dzīvniekiem bail. Protams, tā ir viņu problēma! Tāpat kā tā, ka nešķiet pieņemami, ja lielveikala    iepirkumu ratiņos tiek ielikts suns, vadāts pa […]

Vakars aizkustināja

12:38
20.03.2024
24
Druva raksta:

“Esmu pateicīga skolotājiem un abiturientiem par skaisto Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas Žetonu vakaru. Cik lielu darbu ieguldījuši skolotāji un audzēkņi, lai būtu šis brīnišķīgais pasākums! Novēlu, lai veiksmīgs skolas gadu nobeigums un gandarījums par paveikto, piepildās sapņi un cerības. Cik gudri un skaisti cilvēki aug nākotnei! Paldies 2.pamatskolai par telpām, zāle pilna, un katrs, […]

Savāda iepirkšanās

00:01
16.03.2024
29
Druva raksta:

“Atradu kādā interneta mēbeļu veikalā galdiņu, pasūtīju to, kurjers atveda, viss kārtībā. Tomēr, redzot, ka mēbele ražota Baltkrievijā, radās jautājums, vai tas tā drīkst būt. Ierakstot veikala mājaslapas preces komentāru sadaļā šo informāciju, to kāds operatīvi izdzēsa. Ne­vēlas, ka traucē biznesu,” savas aizdomas klāstīja liepēniete V.

"Druva" noskaidro. “Latvijas Pasts” nepiegādā Cēsu novada pašvaldības izdevumu

11:57
15.03.2024
60
36
Andra Gaņģe raksta:

“Mēs, vecpiebaldzēni, kas dzīvo Greiveros, šomēnes neesam saņēmuši pašvaldības izdevumu “Cēsu Novada Vēstis”. Gaidām jau ilgāku laiku, bet kā nav, tā nav. Kāpēc “Latvijas Pasts” kavējas ar piegādi?” redakcijā ar šādu jautājumu vairākkārt vērsās kāda vecpiebaldzēniete. “Latvijas Pasta” Vidzemes reģionā vadītāja Gunita Tomsone paskaidroja, ka no 1.marta “Latvijas Pasts” vairs neizplata Cēsu novada pašvaldības izdevumu. […]

Noteikumi nav visiem?

11:54
15.03.2024
34
1
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā Cēsīs, Gaujas un Palasta ielas krustojumā, manīju kādu ārkārtīgi steidzīgu baltas krāsas apvidus auto, kurš “palidoja” garām krustojumā divu trīs jau apstājušos spēkratu rindai, it kā luksoforā degošais sarkanais signāls uz viņu neattiektos. Žēl, ka vēl arvien sastopami tādi sevi un citus apdraudoši autovadītāji,” stāstīja raiskumietis Ainārs.

Sludinājumi