Raksti

Dzīves stils

Atrast pareizās atbildes

Karīna Rubene.
Foto: no albuma

Pirmdienu rītos rīta “Panorāmas” skatītāji ēterā redz Karīnu Rubeni, kuras dzimtā puse ir Jaunpiebalga. Tur viņa gājusi pamatskolā, tad absolvējusi Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāziju un pēc tās – uz Rīgu.

Jautāta, cik sen strādā Latvijas Televīzijā, Karīna atzīst, ka ar katru gadu šo skaitli arvien grūtāk aprēķināt: “Bet pagaidi (galvā kaut ko skaita-aut.), – rudenī būs jau 16 vai 17 gadi.”

– Šajos laikos darbs bijis ļoti dažāds: vadīta rīta “Panorā­ma”, gatavoti sižeti kā reportierei dažādiem raidījumiem, intervēti hokejisti, esat bijusi laika ziņu moderatore. Tagad atkal rīta “Panorāma”. Šādas pārmaiņas neļauj ieiet rutīnā?
– Ja tā pavisam godīgi, tās bijušas ļoti dažādu dzīves pavērsienu radītas pārmaiņas. Tostarp apzināts lēmums bēgt no rutīnas. Bet pats galvenais iemesls, kāpēc mans darba grafiks ir tāds, kāds tas ir, proti, piecus rītus mēnesī vadu rīta “Panorāmu”, bet pārējā laikā nodarbojos ar savu otru profesiju – filmēju un montēju visdažādākās lietas ārpus televīzijas, ir ģimene. Esmu mamma, kura grib redzēt, kā izaug viņas bērni, kura grib vienmēr paspēt uz visām bērnudārza Ziemassvētku eglītēm un karatē sacensībām. Ja būtu palikusi sākotnējā vietā, proti, strādātu par reportieri “Panorāmā”, to noteikti nevarētu.

– Izlasīju, ka žurnālista profesiju izvēlējāties, aizpildot testu par interesēm. Ņemot vērā, ka joprojām esat profesijā, var teikt, ka arī šādi iespējams noskaidrot savu mūža profesiju.
– Pareizās atbildes pie mums var atnākt visdažādākajos veidos. To var saukt gan par laimīgu sagadīšanos, gan likteni, jo reizēm ejam garus apkārtceļus, kamēr nonākam līdz īstajai profesijai vai sasniedzam mērķi, bet tieši ar to jau dzīve ir interesanta. Profesijas ziņā man tiešām paveicās, ar pirmo mēģinājumu trāpīju tur, kur jābūt. Tajā pašā laikā es nezinu, kā būtu izvērtusies mana dzīve, ja izvēlētos ko citu. Bet man patīk domāt, ka tas bija mans īstais ceļš šai dzīvei.

– Tātad nenožēlojat šādu izvēli?
– Ja nožēlotu, tad nekad nav par vēlu kaut ko mainīt. Tas atkal ir stāsts par dzīves pavērsieniem un prioritātēm. Ilgus gadus strādāju televīzijā un domāju – ko es darītu, ja mani atlaistu, es taču neko citu nemāku. Bet pienāca brīdis, kad dzīvesbiedrs pajautāja – vai tu negribētu filmēt kāzas? Atbildēju, ka gribētu, tikai nemāku. Viņš man iedeva kameru, aizbraucām pie labiem draugiem, kuri nodarbojas ar filmēšanu, viņi parādīja, kuras pogas jāspiež, kādā programmā jāmontē, un vienas vasaras laikā to iemācījos. Tagad tā ir mana pamatprofesija, bet uz televīziju vairāk eju socializēties, satikt kolēģus un izbaudīt tiešā ētera burvību.

– Cik saprotu, arī mūsu, “Druvas”, arhīvos ir atrodami jūsu raksti? Tomēr būt par rakstošo žurnālisti negribējāt?
– Es pat nebaidos teikt, ka bez “Druvas” rakstiem, iespējams, nemaz nebūtu tur, kur esmu tagad. Šie raksti bija nepieciešami, lai mani uzņemtu universitātē žurnālistos. Rakstīt man patīk, man pat domas labāk raisās rakstot, nevis runājot. Taču nekas nerunā labāk par bildi. Man diezgan ātri kļuva skaidrs, ja vien man būtu iespēja, vislabprātāk strādātu televīzijā. Jo sižets, kurā ir gan teksts, gan video – kas gan ar to spēj sacensties?

– Rīta “Panorāma” nozīmē agros rītus. Vai pie tiem pierasts?
– Pie tā pierast nevar. Tieši tāpēc šo darbu daru tikai reizi nedēļā, nevis katru dienu. Varētu šķist, kas nekait tādam režīmam, pusdesmitos no rīta esi mājās, visa diena brīva. Bet neviens cilvēks, kurš nav gadu vai divus no vietas katru darba dienu cēlies trijos naktī, nevar saprast tās sajūtas, kādas ilgtermiņā no šāda režīma rodas. To nespēku, mūžīgo bezmiega sajūtu un konstanto miglu galvā. Kaut kas ļoti līdzīgs paģirām (smejas).) Kad strādāju rīta “Panorāmā” katru otro nedēļu piecas dienas no vietas, cīnījos ar šīm sajūtām, mājinieki teica, ka dzīvo ar zombiju. Tāpēc izvēlējos nemocīt sevi un arī citus. Jā, man patīk šis raidījums, patīk tiešā ētera sajūta, patīk kolēģi, un tas ir iemesls, kāpēc es tās piecas reizes mēnesī tur joprojām esmu. Viens rīts nedēļā ir mans limits.

– Kādā intervijā atcerējāties savu pirmo tiešraidi un tukšumu, kas uz brīdi iestājies. Vai tagad arī tā gadās, vai tomēr pieredze neļauj tam notikt?
– Nē, tādu melno caurumu galvā sen nav bijis. Taču veikli savirknēt vārdus bez pārteikšanās – to joprojām neprotu, tad gadās visādi kalambūri un muļķībiņas. Bet mēs arī no rīta necenšamies izlikties super gludi un pareizi. Esam brīvi, dzīvi cilvēki, kas turklāt modušies ļoti agri, tāpēc laikam svarīgāk ir vienkārši prast iziet no situācijas ar joku, ar kolēģa atbalstu. Tā, lai tas teikums tomēr tiek pabeigts.

– Laikam jau pandēmijas laikā nevar jautāt, cik bieži uz mūsu pusi atbraucat?
– Bija ziemas mēneši, kad mēs, man šķiet, dzīvojām Žagarkalnā. Gan mums ar vīru, gan abiem bērniem ļoti patīk slēpot, un, tā kā kovida dēļ šogad darbu ziemā bija mazāk, varējām atļauties vairāk kopā atpūsties. Turklāt ierobežojumu dēļ kalns arī kļuva par tādu kā satikšanās vietu bērniem ar vecvecākiem. Ciemos braukt nedrīkstēja, bet viņiem taču gribas redzēt, kā bērni aug. Tā nu, kad mēs slēpojām, gan mani, gan Mārča vecāki nāca no kalna virsotnes uz mazbērniem paskatīties – ar distancīti, svaigā gaisā – viss, kā pienākas.

– Kā kopumā ģimenē pārdzīvojat šo laiku?
– Runājot ar draugiem, sapratām, ka mēs bijām ļoti sagatavoti visai šai “jaunajai situācijai”. Jo daudziem tieši tā ilgā kopā būšana kļuva par izaicinājumu, bet mums – tā ir ikdiena. Protams, bija brīdis, kad satraucāmies, kā tagad dzīvosim, kāzas notikt nedrīkst, bet nauda kaut kā jānopelna. Bet, tā kā mums vienmēr bijusi idejām pilna galva, kuras laika trūkuma dēļ nav realizētas, beidzot varējām pieķerties tām.

– Tā arī radās ideja par “Ralfs gatavo”?
– Tieši tā. Ralfs pandēmijas laikā nepārtraukti skatījās pavāru šovus un gatavoja ēst, un vienā dienā Mārcis joka pēc piedāvāja – ja gribi, mēs tevi pašu varam nofilmēt. Tā tapa pirmais eksperimentālais video, kuru ielikām soctīklos, un tā tas izauga līdz televīzijas raidījumam.

– Visa ģimene iesaistīta raidījuma tapšanā, paši filmējat, montējat, producējat. Dēli ir paklausīgi?
– Ar to paklausību iet visādi, bet viņi pilnīgi noteikti ir pacietīgi, un tas ir pats galvenais, lai raidījumu uzfilmētu. Televīzijā tās ir 15 minūtes, bet reāli dzīvē – katra sērija ir daudzu stundu darbs.

– Cik daudz mamma palīdz aizkadrā?
– Mana pieredze gan traucē, gan palīdz. No malas redzu un zinu, ko un kā vajadzētu pateikt. Ir reizes, kad šķiet, cik viegli būtu vienkārši iet un to izdarīt. Bet tas nav mans raidījums, tas ir viņu raidījums, tāpēc ļoti cenšos sevi savaldīt un ļaut puikām izspēlēt savas idejas. Jo galu galā montāžā tāpat es pieņemu gala lēmumu par to, kurš joks aizies ēterā un kurš paliks ģimenes arhīvam.

– Pašai patīk gatavot?
– Nē, tāpēc tā ir liela dzīves ironija, ka mums ir šis raidījums. Bet varbūt tieši tāpēc tas arī ir, jo bērniem patīk gatavot, dzīvesbiedram patīk gatavot, es savukārt nodarbojos ar virtuves sakopšanu pēc viņu darba.

– Tuvojas Lieldienas. Kāds vēlējums svētkos?
– Parasti novēl “Priecīgas Lieldienas!”, īpaši neanalizējot šo vārdu jēgu. Taču tas ir ārkārtīgi brīnišķīgs novēlējums! Man šķiet, mums vajadzētu pēc iespējas biežāk meklēt un atrast prieku un tā avotus, jo tā ir viena no skaistākajām emocijām. Tā kā vairumam būs četras brīvdienas, novēlu pavadīt šo laiku kādā kopīgā nodarbē. Nolikt malā visus attālinātos darbus, neizpildītos mājasdarbus un tiešām atpūsties. Iziet dabā, izrunāties, izsmieties un izpriecāties, un, protams, saklāt skaistu svētku galdu.
– Svētku mielastu gatavos mamma vai Ralfs?
– Noteikti visi kopā! Puiši parūpēsies par kārtīgu ēdienu, es – par saldo. Tā kā našķi man garšo, tos vienīgos arī labprāt gatavoju.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *