Raksti

Dzīves stils

Ar pasauli kabatā

Laine un Arturs. Atmiņas no Ipianes, Narino.

Divi ceļotāji – Laine Pērse un Arturs Driņins – devās pasaulē sešdesmit četru valstu dziļumā, piecu kontinentu platumā, septiņpadsmit mēnešu garumā.

 

Iedzīve uz muguras

“Mūsu galvenais pārvietošanās veids bija autostopi, visa mūsu iedzīve bija uz muguras – arī mūsu uzticamā telts. 2015. gada oktobrī no Stokholmas devāmies uz Ņujorku, tālāk jau nācās aprast ar tālās, svešās zemes atšķirīgajiem noteikumiem un grandiozajiem apmēriem. Šķērsojuši ASV no austrumiem uz rietumiem, ar stopiem devāmies uz Meksiku, izbraucām cauri septiņām Centrāl­amerikas valstīm, iepazinām deviņas Dienvidamerikas valstis, sākot no Kolumbijas līdz pat Brazīlijai. Nonācām Eiropā, iekāpām Āfrikā un apceļojām ziemeļu un dienvidu Āziju. Daudz, ilgi, pārsteidzoši koši un mirdzoši,” pāris vārdos raksturojot piedzīvojumu, saka Laine.

Ceļot ar stopiem – kādam varētu likties neprāts: “Stopēšana katrā valstī atšķiras. Par to sākumā pat nebijām iedomājušies. Bet dažnedažādas situācijas lika pielāgoties un ātri mācīties. ASV gājām smago mašīnu pieturvietās un jautājām braucējiem, vai tie neiebilstu palīdzēt diviem latviešu ceļotājiem. Daudzus ieintriģēja mūsu mazā valstiņa un mūsu milzīgais ceļojuma plāns, tāpēc īsti nekur arī neiesprūdām. Protams, tālbraucēji nevar ņemt divus pasažierus, bet vienmēr palīdzēja mums abiem. Tikai vienu reizi saņēmām piedāvājumu braukt atsevišķās smagajās mašīnās, ko ātri vien noraidījām, jo no saviem drošības pamatprincipiem neatkāpāmies. Vienmēr kopā.

Latīņamerikā pārvietoties ar autostopiem bija pārsteidzoši viegli, grūtāk bija Rietumeiropā. Āzijā stopēšanu ne vienmēr saprata, bet arī tur tieši šāda pārvietošanās veida dēļ pabijām pat malaiziešu kāzās un redzējām pasakainas vietas, kas nav ierakstītas tūrisma ceļvežos.”

Kad bijuši ASV, Laine un Arturs biedēti, ka Meksikā viņus nogalinās, aplaupīs vai pārdos, ka tur dzīvo tikai narkomāni un noziedznieki. Arī paši meksikāņi, kas viņus esot uzņēmuši uz robežas, nedaudz sabijušies par viņu plānu ceļot cauri Meksikai ar autostopiem.

Prast pieņemt un saprast

“Visi nepareizie uzskati pazuda līdz ar pirmo pilsētu, kurā iepazinām vietējos un tikām uzņemti kā tuvākie draugi. Liekas, Meksikā nav liekulības, nav negatīvisma. Cilvēki tiešām dzīvo, priecājas par visu, kas tiem dots, nevis apskauž kaimiņu.

Protams, nevar noliegt, ka Meksikā notiek narkotiku izplatīšana, slepkavības, laupīšanas. Bet par to mēs dzirdējām tikai nostāstus, lai gan tur pavadījām mēnesi un ar stopiem izbraucām cauri milzīgajai valstij. Galvenais, ko iemācījāmies, nedrīkst noslēgties vai uzskatīt sevi par labāku, pārāku. Vietējie nekad neatteica palīdzību, ceļojuma plānā vadījāmies pēc viņu ieteikumiem – meksikāņi zināja, kur tajā laikā nav īpaši droši, kā un kur labāk pārvietoties. Jāatver prāts, sirds, un nekas slikts nenotiks,” saka Laine.

No Ziemeļamerikas valstīm Meksika izceļas ar savu plašo kultūru, dabu un atšķirīgajām tradīcijām dažādās tās daļās: “Viss ir ļoti krāsains. Rančo, kas bija mūsu Meksikas piedzīvojumu sākums, meksikāņi dzīvo ļoti vienkārši – noķer putnu, norauj tam galvu, cep tik ilgi, kamēr arī kauli izcepušies, un uzdzer alu. Pa dienu rūpējas par laukiem un dzīvniekiem, vakaros svin dzīvi – nav svarīgi, ja nākamā ir darbadiena – vienīgais īstais brīdis taču ir šodien un tagad! Pilsētās ir lielāka skriešana, tirgošanās, bizness, tūrisms. Meksika ir kontrastu zeme.”

Taujāta, vai latvietis tur varētu iedzīvoties, Laine saka: “Kāpēc gan ne? Dzīvošana tur tikai vairo pozitīvo enerģiju! Grūtākais ir karstāks klimats un pikantāki ēdieni. Bet daba ir tik ļoti dažāda – sākot no tuksnešiem līdz kalniem, lietus mežiem, vulkāniem un okeāniem. Dabas katastrofas arī būtu kas jauns, tomēr cilvēks jau spēj pielāgoties visam, ja vien ir vēlme. Domāju, Meksika nepieviltu.”

Kā cilvēkam, kas interesējas par lauksaimniecību, man rodas jautājums, ko meksikāņi audzē, ko kultivē. Laine saka: “Rančo mums tika rādīti visdažādākie aug­ļi un augi, par kuriem iepriekš nebijām pat dzirdējuši! Protams, kaktusi ir visapkārt. Izrādās, arī kaktusiem ir ēdami augļi! Ir lielas agavju plantācijas. No šiem augiem tiek taisīts tradicionālais stiprais dzēriens meskals un no viena tipa agavēm gatavota tekila. Dienvidos daudz audzēta kukurūza un banāni.”

Laine saka, ka meksikāņiem ģimene ir ļoti svarīga: “Visi vienmēr turas kopā – bieži vien pieaugušie bērni kopā ar precēto part­neri paliek dzīvot vecāku mājās. Tur aug arī mazbērni, mājas tiek paplašinātas. Visi vienmēr zina, kas notiek ar otru. Lieli svētki ir meitenes piecpadsmit gadu jubileja, kas pēc senām tradīcijām liecina, ka meitene nu ir pieaugusi un gatava iziet pie vīra.”

Piedzīvojumi pārvēršas grāmatā

Uz visu aizvadīto atskatoties, Laine saka: “Tagad zināmajām krā­sām esam pievienojuši jaunas, spožas krāsas. Zināmajām garšām jaunus asumus, jaunas sajūtas un jaunas domas. Pagājis pusgads, kopš esam atgriezušies mājās. Nu palēnām veram vaļā to brīnumu lādi, kas ceļojuma laikā tika piekrauta līdz maliņām. Pārdošanā jau ir pirmā grāmata par mūsu piedzīvojumiem Ziemeļamerikā, un mūsu Dienvidamerikas dēkas varēs iepazīt jau decembra sākumā. Lēnām top arī grāmatas pārējās daļas, tās tiek tulkotas angļu valodā, lai varam dalīties arī ar visiem tiem, kurus satikām ceļā.”

Jautāta, kura no visām valstīm pašai šķitusi viskolorītākā, Laine padomā un saka: “Kad jāizvēlas starp šokolādi un vaniļu, varu atbildēt, kas patīk labāk. Bet, kad būts tik daudzās valstīs, tik dažādās vietās un iepazītas tik atšķirīgas kultūras, vienkārši nav iespējams pateikt, kur ir visskaistāk, kur patīk vislabāk un kas ir visgaršīgākais. Katrai vietai ir sava īpaša aura un katrai valstij savs īpašais stāsts. Vispatiesākā atbilde – pasaule ir apbrīnojama. Tā ir tik īpaša, ka salīdzināt vienu un otru tās vaigu vairs neliekas nozīmīgi. Katrā ziņā esam iemācījušies izdzīvot šo mirkli. Būt patiešām pateicīgi. Pieticīgi. Būt atvērti un godīgi. Tagad, kad redzēta pasaule, kad tik daudz iepazīts un uzzināts, ar to negribas apstāties. Es nevaru un arī nevēlos apslāpēt šo vēlmi turpināt augt un attīstīties, izzināt pasauli un sevi pašu. Tieši tāpēc pašlaik strādāju pie grāmatām, lai varam dalīties ar visu, ko pasaule mums iemācījusi. Un pēc tam? Kas zina, jāļaujas dzīvei, un pasaule aizvedīs pa īstajām takām!”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *