Raksti

Dzīves stils

Amatas ūdeņiem uzticīgā

Smaidīgā Amatas maču saimniece. Gunai Daugulei katru gadu tikšanās ar Amatas upi un domubiedriem ir svētki.
Foto: Līga Eglīte

Ar vienu no Amatas maču jeb “ūdenstūristu dziesmusvētku” organizētājām Gunu Dauguli pirmoreiz sastapos pirms septiņiem gadiem pļavā pie Zvārtes ieža. Notika gatavošanās ikgadējam Latvijas čempionātam, Guna pieskatīja nometni, sagaidīja dalībniekus, saimniekoja pie ugunskura un zupas katla, gaidot kluba biedrus – nosalušos slaloma trases ierīkotājus. Gadi pagājuši, bet viņa pa Latvijas upēm laivo vēl arvien, arī piedalās sacensībās, taču visīpašākā ir draudzība ar straujo Amatu.

Laivas un ūdeņu nemiers Gunai Daugulei droši vien mantots no tēva, kurš jaunībā ar paš­taisītu koka smailīti braucis pa Līčupi no dambja līdz doktorātam Mazozolos, bet vēlāk, izsūtījumā Sibīrijā, iemanījies meistarīgi vadīt vienkoci, stāvot kājās un stumjoties ar vienu airi.

Par ļoti agrām bērnības atmiņām Guna stāsta: “Man bija varbūt divi vai trīs gadiņi, kad paps ar smailīti vizināja pa Juglas ezeru. Tēvs bija ļoti labs inženieris, pats uzbūvēja laivu. Sešdesmito gadu beigās vecāki atvaļinājumos īrēja piepūšamās laivas – melnās gumijas “medniecenes”, braucām pa Gauju no Jaunpiebalgas. Pa nedēļai, pa posmam vien. Vēlāk iegādājās saliekamās smailītes “Salūts”, tad jau ģimenei bija privātā flotile.

Kad mācījos Politehniskajā institūtā (tagad Tehniskā universitāte), nodarbojos ar akadēmisko airēšanu. Darba vietā “Elektronā” bija sporta klubs ar spēcīgām ūdenstūrisma tradīcijām, kur mani sagaidīja aktīvi laivotāji Egons un Daina Garklāvi, Jānis Grasis.

Ar vīru satikos laivojot. Toreiz vadīju grupu, tā iepazināmies. Kādu laiku braucām vienā komandā, bet tagad labāk katrs ar savu pārinieku. Kopā ar bērniem esam daudz laivojuši. Brālīšiem neiepatikās ūdeņi, bet meitai gan.

Mana pirmā Amata bija 1974.gadā, sacensībās ieradās tik daudz dalībnieku, ka visi gaidīja rindā, jo nedrīkstēja nokavēt savu starta numuru. Pļava pie Zvārtes ieža bija pilna līdz malām ar teltīm. Arī deviņdesmitajos vēl bija daudz dalībnieku un arī skatītāju. Tad nāca krīze un vēl viena, un tagad ir tā, kā ir…Toreiz (padomju gados) jau nekā cita nebija. Pie upes salasījās citādi domājošo kompānija, kura atrada veidu, kā legāli satikties.”

Gan toreiz, gan tagad Amatas sacensību gaisotne nav mainījusies, jo vairāk cilvēku, jo noskaņojums pacilātāks. Arī rīkotāji un dalībnieki tajās dienās kļūst par skatītāju apbrīnotiem un klusu dievinātiem varoņiem. Par ūdeņnieku vēsturi Guna Daugule stāsta: “Agrāk sacensības rīkoja tikai tādēļ, lai cilvēki labāk iemācītos vadīt tūrisma laivas, jo daudzi devās uz lielajām un bīstamajām Krievijas upēm. Tūrisma klubā bija savākta milzīga bibliotēka ar maršrutu atskaitēm. Tagad mēs daudz ko varam izlasīt internetā, bet tolaik pirms katra nopietna brauciena varēja atrast nepieciešamo aprakstu. Kārtība bija stingra – ja neesi secīgi nobraucis pirmās, otrās vai trešās kategorijas maršrutus, nevari uzreiz sākt ar ekstrēmajām kalnu upēm ārpus Latvijas. Es vadīju ūdens tūristu grupas piektās kategorijas marš­rutos. Patiesībā tā bija laba kārtība, tagad ir brīvība un cilvēktiesības. Žēl, ka tagad nevienai bibli­otēkai vai organizācijai neinteresē vēsturiskie laivu maršrutu apraksti, krāču shēmas, dienasgrāmatas un citi dokumenti, kā arī milzīgas somas ar diapozitīviem. Uzzināju tikai, ka sports un fiziskā kultūra nav kultūra… Bet tieši šajos arhīvos atradu Amatas pirmo sacensību protokolu no 1964.gada! Es tagad to visu glabāju, arī citi vecie laivotāji glabā, bet cik ilgi? Varbūt Vidzemes Augstskolai interesētu? Doktora darbs tur sanāktu noteikti.”

Ūdens tūristus pagājušā gadsimta 70., 80. gados apkārtējie uzskatīja gan par labdabīgi dulliem un ekstrēmistiem, gan par elitāru drosminieku grupu, kuri līdzīgi kā kalnos kāpēji nokļuva vietās, ko parastais cilvēks redzēja tikai žurnālu fotogrāfijās vai televīzijā, “Ceļotāju kluba” raidījumos. Arī Guna Daugule stāsta, ka reizēm, lai nonāktu līdz kādas upes augštecei, bija jānoiet ar visām mantām pat sešdesmit kilometru un jānes visa sadzīve un pārtika divām vai trim nedēļām: ”Mana soma svēra apmēram 50 kilogramus. Līdzi bija cukurs, putraimi, gaļas konservi, tauki, “Baltijas klona” maize. Pa ceļam ķērām zivis, sālījām. Civilizācijas tur nebija, divas nedēļas nevienu svešu nesatikām. Toties, nokļūstot pilsētā, pirmais bija pirts apmeklējums, otrais – kafejnīca ar kafiju (kāda nu bija, bet vienalga garšoja labi!) un bulciņām.”

Tūrisma inventāra gatavošanai vien varētu veltīt grāmatu. Tolaik, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, viss bija pašu rokās. Lai uzbūvētu laivas, tika likts lietā radošums un inženieru prasmes. Teltis meistaroja no brezenta un kaut kur sadabūta izpletņu auduma, arī guļammaisus šuva paši un pildīja ar sintētisku materiālu, guļamos “tepiķīšus” izgrieza no putu polietilēna un apdarināja ar izpletņu zīdu, pielāgoja apģērbu.
Pēdējos gados uz Amatas sacensībām dalībnieku kļuvis mazāk. Vecākā un vidējā paaudze, kuri sākuši 70., vēl turas ierindā, taču jauniešu kļūst mazāk, un izskatās, ka veco laivotāju pēcnācēji arī atraduši ko interesantāku.

Gunai Daugulei ir sava versija: “Kādreiz bija tikai tūrisma laivas, pēc tam izveidojās ūdens slaloma novirziens. Tagad daudzi jaunieši izbauda azartu ar vienvietīgajiem kajakiem pa mazajām upītēm. Vēl ir maratonistu kompānija, piemēram, tie, kuri sacensībās laivo pa Gauju visā garumā. Man pašai tagad labāk patīk iekāpt divvietīgajā smailītē un tā mierīgi nobraukt maratona sprintu, kādus 30 –50 kilometrus.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *