Ziņas

Sabiedrība

Dzīvesstāsts ir vēsture

Bērnība pagāja Sibīrijā. Raiskumiete Vilma Verdenfelde rakstniecei Gunai Rukšānei stāsta atmiņas par laiku, kas pavadīts tālu no Latvijas.Foto: Marta Martinsone - Kaša

“Sakām – pareizā vara, nepareizā-, aizvien ir tik daudz nezināmā, neizprotamā, ir virspusēja informācija. Bet mums līdzās ir cilvēki, kuri piedzīvoja represijas. Viņu atmiņas ir tā lappuse vēsturē, kuru varam atvērt,” saka Pārgaujas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Imants Kalniņš.

No Straupes, Stalbes un Raiskuma pagasta 1941. un 1949.gadā padomju varas represēto atmiņas nedaudz pierakstījuši skolēni. Sarunas tikšanās reizēs ar tiem, kurus uz gadiem aizveda svešumā, pārliecināja – nemanot aiziet paaudze, kura pārdzīvoja represijas. Par to, ka atmiņas jāpieraksta, vairākkārt pašvaldībā tika runāts, bet, kā jau dzīvē, vajadzēja pamudinājumu. Ar ierosinājumu pieteicās cilvēki no galvaspilsētas un par samaksu piedāvāja to izdarīt. Pārgaujas novadā ir gana daudz radošu un uzņēmīgu iedzīvotāju, sanākot kopā, nolēma, kas darāms. Imants Kalniņš uzņēmās būt koordinators, rakstniece Guna Rukšāne vākt novada represēto atmiņas. Katrā pagastā aktīvie cilvēki apzinās arī leģionārus, barikāžu dalībniekus, nākotnē neaizmirsīs arī černobiliešus.

Pārgaujniekiem ir iecere – šogad savākt atmiņas, bet līdz valsts simtgadei izdot grāmatu, kurā atspoguļoti novada ļaužu dzīves stāsti dažādos vēstures griežos. Novadā dzīvo 30 politiski represētie. Guna Rukšāne ciemosies pie katra, mudinās atcerēties bērnību, jaunību, svešumu, kur bija jādzīvo vairāki gadi.

“Mani pārsteidz šo cilvēku labestība. Kā teica straupietis Aivars Bargais: “Jādzīvo uz priekšu.” Mēs meklējam vainīgos, kāpēc notika represijas, par ko cilvēki tika sodīti ar izsūtījumu, viņi lielākoties ne. Daudzi uz šiem jautājumiem atbild vienkārši – tā liktenis iegrozījās,” pastāsta Guna Rukšāne un atzīst, ka sarunās atklājas ļoti daudzas nianses, dažādu cilvēku atmiņās attieksme un vērtējums par notikušo. “Tie, ar kuriem esmu runājusi par izsūtīšanām, tajā laikā bija bērni vai ir tur dzimuši. Viņiem, protams, cits skatījums, arī pārdzīvotā smagums atšķiras no pieaugušo redzējuma. Esmu tikusies ar novadniekiem, kuri par notikumiem, arī sāpēm prot pastāstīt ar sarkastisku humoru, tā atvairot patiesi pārdzīvoto,” pārdomās dalās Guna un piebilst, ka Aivars Bargais skaidrojis – viņš izsūtīts uzvārda dēļ, lai būtu tuvāk krievu cariem, bet vecāmāte uzvārdā Markus un māte uzvārdā Eņģelis kā komunisma klasiķi Markss un Engelss.

Ziemā Guna rakstīs grāmatu. Viņa ir pārliecināta, ka sarunas un grāmata palīdzēs atbrīvoties no bailēm. Tās grauž visdziļāk. “Ir svarīgi izstāstīt atmiņas, svarīgi tās saglabāt nākamajām paaudzēm,” atgādina Guna. Grāmatā būs arī straupietes Dainas Bērziņas no “Miškām” atmiņas. “Es esmu bārene. Par saviem vecākiem saucu Zariņu pāri – māti Rozāliju un tēvu Eduardu,” stāstījusi Daina un atcerējusies, kā trīsdesmito gadu beigās ģimene sāka celt pusotrstāvīgu sarkanu ķieģeļu māju, bet paši tikmēr dzīvoja zemnīcā. 1945. gadā apcietināts Eduards Zariņš un kā aizsargs notiesāts uz pieciem gadiem, izsūtot uz Sverdlovsku. Mājās palikusi sieva ar divpadsmitgadīgo Dainu un gadu vecāko audžumeitu Valiju. Trīs gadus vēlāk – 1948. gadā – par nespēju pildīt padomju varas noteiktās nodevas (25 000 rubļus), apcietināta Rozālija Zariņa. Mājās palikušas vien abas pusaudzes.

Pienācis 1949. gada 25. marts. Daina tikko bija izārstējusies no difterijas. Torīt bija jābrauc uz Straupi pēc vēl vienas potes, rīts bija miglains, un meitenes taisījās iet uz kaimiņmāju Buņiem pēc zirga, kad ieraudzījušas divus vīriešus nākam ar kokiem pār plecu. Izrādījās, ka koki ir šautenes. Zaldāts licis labi ātri sataisīties un ņemt līdzi mantas, jo jāpārvietojoties uz citu dzīvesvietu. Meitenes sasējušas pauniņu ar pašu nepieciešamāko, bet ēšanai tik vien bija kā rupjmaizes kukulis un burka ar cukurbiešu sīrupu.

Uz Amatas dzelzceļa staciju vestas vaļējā smagajā mašīnā. Daina atceras, ka brauca kopā ar “Līņu” saimnieci Mildu Briedi un viņas divām meitām – Viju (precējusies Grigorjeva) un Maiju (Janke). Mašīnā bija arī Dzintra Lūciņa (Ģērmane). Uz mūžu atmiņā iespiedies vagona numurs 59 – priekšpēdējais visā garajā sastāvā.

Raiskumietes Vilma Verdenfelde un Olga Ruble dzimušas Sibīrijā, vecāki bija izsūtīti. Vilma atceras, kā abas ar māsu sapņojušas, kad izaugs lielas, tad gan skaisti ģērbsies, jo Sibīrijā bija tikai vateņi un lieli lakati. Tēvs bija kalējs, ģimene izsūtījumā uzcēlusi māju. “Vecāki tikai runāja par Latviju, mammas brāļi bija atgriezušies. Man bija seši gadi, Olgai astoņi, brālim – četri gadi, kad atgriezāmies,” stāsta Vilma.

Vilma atzīst, ka labprāt tiekas ar tiem, kuru dzīves lappusēs ierakstīta Sibīrija. “Man patīk klausīties citu atmiņas, īpaši to, kuri vecāki par mani,” bilst raiskumiete.

Šodien Stalbē satiksies politiski represētie no visa novada. Pēc svinīgā brīža ir laiks atmiņām. Novada pašvaldības vadība ik gadu piešķir 40 eiro vienreizēju pabalstu, tos, kuri nevar atnākt uz atceres pasākumu, apciemo mājās. Tā atkal ir reize atmiņām.