Ziņas

Sabiedrība

Dzīves ceļi krustojās Valmierā

Mazie aug. 29.aprīlī mazajam Oliveram apritēja mēnesis. Vecāki - Ingus un Liene Korņejevi - teicFoto: Ilze Fedotova

Līgatniešu Lienes un Ingus ģimenē aug divi mazuļi – Hugo un Olivers. Abiem ir tikai gadu un deviņu mēnešu starpība. Mazajam Oliveram nupat apritējis pirmais mēnesis. “Druva” pie Korņejeviem viesojas dienā, kad ģimene tikko atbraukusi no Alūksnes, kas ir Ingus dzimtā puse.

Liene un Ingus ir vienaudži, viņiem abiem – 26 gadi. Jaunie cilvēki iepazinās Valmierā, kad abi studējuši Vidzemes Augstskolā dažādās specialitātēs, Liene – tūrismu, Ingus – informācijas tehnoloģijas. “Mēs iepazināmies studentu iesvētībās. Sanāca tā, ka Liene mācījās otrajā kursā, es – pirmajā, viņai bija tiesības iesvētīt ”mazulīšus”. Parasti uz ceļa nepazīstamus cilvēkus neuzrunāju, bet toreiz pēc pasākuma doties mājup iznāca iet pa vienu ceļu, sākām pļāpāt, atradām kopīgus sarunu tematus, interese vienam par otru kļuva arvien lielāka. To var saukt par tādu zīmīgu, liktenīgu satikšanos,” par attiecību sākumu pastāsta Ingus.

Lai gan sākotnēji abi apsvēruši domu palikt Valmierā, jaunā ģimene tomēr pārcēlās uz Līgatni. Studiju laikā Liene līdztekus darbojās Līgatnes Kultūras un tūrisma centrā, tur viņai bija darbs, un tas bija būtisks arguments par labu Līgatnei. Proti, Liene kļuva par Tūrisma informācijas centra vadītāju, bet pēc laika arī Ingum pavērās iespējas pievienoties draudzīgajam darba kolektīvam, nu viņš ir Kultūras un tūrisma centra direktores vietnieks saimnieciskajos jautājumos. “Tā sanāk, ka esam ļoti cieši saistīti arī kā kolēģi. To, ka gaidu mazuli un man ir bērna kopšanas atvaļinājums otrreiz, kolēģi uztvēra mierīgi, ar sapratni. Iznāca tā, ka pastrādāju divus mēnešus un atkal nācās domāt par mazuli. Ja būtu zinājusi par tik drīzu ģimenes pieaugumu, tad, visticamāk, darbiņā nebūtu atgriezusies,” papildina Liene.

Korņejevi uzsver, ka ar otrā mazuļa ienākšanu ģimenē nekas īpašs nav mainījies. Būtiskākais –

tagad abiem ir, ko reizē auklēt. Tāpat viņi priecājas, ka Oliveram paaugoties būs interesanti kopā ar vecāko brāli gan spēlēties, gan darīt palaidnības.

“Protams, abiem vajag daudz uzmanības. Hugo jau rāda savu raksturu, iemanījies panākt, ko vēlas. Ja tā godīgi, tad ar otro bērnu ierastā ikdiena mainās mazāk. Ar pirmo pārmaiņas dzīvē izjutām vairāk, jo bija daudz jautājumu, neskaidrību. Man ir paveicies, ka Ingus iesaistās it visā, kas saistīts ar bērnu audzināšanu. Viņš bija pirmais, kurš mazajam mainīja autiņus. Es biju sabijusies, man bija bail maziņo grozīt, lai tik kaut kādā veidā nenodarītu pāri. Arī naktīs, ja mazie raud, ceļamies pārmaiņus. Taču Ingum tomēr tas jādara retāk, jo viņš iet uz darbu,” pastāsta jaunā māmiņa un saka, ka lielu atbalstu saņem no savas ģimenes ārstes, kurai bieži vien tiek jautāts pēc padoma, kas saistīts ar bērnu augšanu, uzvedību un veselību. Tāpat iespēju robežās Lienei palīdz viņas mamma, kura dzīvo netālu un mazbērnus var apciemot visai bieži.

Korņejevi atzīst, ka lielā notikuma – bērna nākšanai pasaulē – vietai ir nozīme. Viņi abas reizes izvēlējušies Siguldas slimnīcas Dzemdību nodaļu. Par to Liene bija dzirdējusi labas atsauksmes. Abās dzemdībās klāt bijis arī Ingus. To Liene uzskata par pašsaprotamu lietu. “Es nemaz nevarētu iedomāties, ka var būt kā citādi. Saņemt atbalstu un rūpes no otras pusītes ir svarīgi ne tikai grūtniecības laikā, bet arī dzemdību dienā. Turklāt tie ir mūsu kopīgi radīti bērni,” viedokli pauž Liene. Bet Ingus papildina: “Man pašam bija tāda vēlme, mani nebija jāmudina. Nebija bail vai tamlīdzīgi. Tie bija emocionāli, lieli piedzīvojumi, ko atcerēšos visu dzīvi.”

Pieminot vārda došanu bērniem, Oliveru izvēlējās Ingus, bet par Hugo abi vecāki bija vienisprātis, turklāt viņš pats daļēji izvēlējās sev vārdu. “Pirms dzemdībām vecmāte jautāja, kā sauksim mazuli? Teicām, ka neesam izšķīrušies starp Markusu un Hugo. Kad vecmāte sauca dzemdībās – ”Markuss, nāc ārā!”, process uz priekšu nevirzījās, bet, kad uzrunāja Hugo, puika bija ar mieru nākt pasaulē. Tātad viņš pats vēlējās pie šāda vārda tikt,” apliecina Liene un min, ka pirmais puika – Hugo – piedzimis trīs nedēļas pirms laika ar svaru 2,7 kilogrami, taču ātri vien pieņēmies svarā, panākot to, kas pienākas viņa vecumam. Savukārt Olivers bijis dūšīgs puika – nepilni četri kilogrami, precīzāk, – 3,89.

Interesants stāsts saistās arī ar Lienes un Ingus laulībām, ko viņi tagad sauc par spontānu lēmumu. “Tās labākās lietas notiek, ilgi neko neplānojot. Var teikt, ka uz salaulāšanos mūs pamudināja Valsts ieņēmumu dienests . Biju aizgājis uz dienestu, tur man jautāja par apgādājamajiem, saku, ka varu ņemt arī sievu, taču man atbild: “Jūs taču vēl neesat precējušies.” Domāts-darīts, īsā laikā visu nokārtojām. Sarunājām lieciniekus un sarakstījāmies tepat Līgatnē,” klāsta Ingus un min, ka šogad septembrī viņi svinēs divu gadu kāzu jubileju.

Arī Lienei par laulībām ir savs sakāmais. “Protams, būtu apprecējušies tik un tā, taču noteikti ne tik drīz, lai gan bildinājums jau bija. Sarēķinājām, kādus izdevumus prasa kāzu rīkošana, sapratām, ka to tuvākajā laikā noteikti nevaram atļauties, tāpēc nācās atlikt un atlikt. Turklāt paskaitījām, ka uz kāzām nāktos ielūgt ap 60 viesu, un tie ir tikai paši tuvākie. Negribējās, lai pēc tam ir tāda situācija, ka kāds ir stipri aizvainots, jo nav ielūgts,” domā Liene un saka, ka viņas paziņu lokā ir gana daudz pāru, kas dzīvo kopā bez oficiālās laulību reģistrācijas, un viņiem dzimst bērni. Viņasprāt, laulību apliecībai ir liela nozīme, jo tas rada lielāku drošības un ģimenes kopības sajūtu abām pusēm.

Ilze Fedotova