Ziņas

Sabiedrība

Dziednieks atgriež smaržu un garšu

Egīls Rusovs. Pārliecināts, ka pārdabiskais eksistē.Foto: Monika Sproģe

Kurš gan kaut reizi dzīvē nav ņēmis rokās kārtis, lai pazīlētu, izsaucis garus, lai tie padancina šķīvīti, vai uzticējis plaukstu čigānietei, lai tā izzīlē nākotni. Jau izsenis cilvēki pievērsuši uzmanību pārdabiskajam – gariem, spokiem, māņiem. Dažkārt sapnis ir bijis zīmīgs un devis problēmu atrisinājumu, citreiz lāsts pār dzimtu licis vērsties pie vārdotājām, raganām vai burvjiem. Nepārejošas sāpes un dažādas likstas ļaudis gadsimtiem ilgi uztic dziedniekiem. Šoreiz braucām lūkot, vai cilvēki Jaunpiebalgā tic pārdabiskajam un kāda ir viņu personīgā pieredze.

Kādā publikācijā teikts, ka dziednieks rada enerģētisko telpu, kurā ir visi vajadzīgie instrumenti, lai dziedināšana notiktu sekmīgi. Dziednieks pamāca un palīdz. Tikai paša radītās izmaiņas enerģētiskajā laukā nes patiešām jūtamus un efektīvus rezultātus.

Par to pārliecinājies arī Egīls Rusovs: “Man nav iemesla neticēt dziedniekiem – īstiem, patiesiem, nevis visādiem Rīgas gaisagrābšļiem, kas sevi par tādiem dēvē. Pašam dzīvē bijusi pieredze gan ar vārdotājiem, gan ar dziedniekiem.”

Pirms desmit gadiem, strādājot mežā, Egīls guvis galvas traumu un pazaudējis gan garšas, gan smaržas maņas: “Aizbraucu uz Gaiļezeru pie profesora, un man pateica, ka tādu galvas traumu gūst varbūt viens no miljons gadījumiem. Drīz man sākās neizturamas galvassāpes. Nelīdzēja nekādas zāles. Pamainīju ārstus un tiku vaļā no galvassāpēm, bet garšu un smaržu atgūt neizdevās.” Zinot par Egīla nedienām ar veselību, viņa kolēģis ieteicis dziednieku: “Sāku braukāt pie ieteiktā dziednieka, un lēnām maņas sāka atgriezties. Simtprocentīgi tā nav, kā bija, bet par saviem 60% esmu atguvis to, ko pazaudēju. Tur nav nekādas mistikas. Viņš man pat nepieskaras, vienkārši sēž pretī un ar savu enerģiju dziedina.” Tikai paša darbs ar sevi nes kvalitatīvus rezultātus, tāpēc Egīls uzsver, ka dziedināšanas procesā svarīga loma ir ticībai: “Es ticēju dziedināšanai, kad pie viņa braucu.” Vīrietis atzīst, ka Dievam tic un ir pateicīgs, tomēr uz baznīcu neiet.

Reiz Egīls bijis arī pie vārdotājas, kura ar savām grāmatām, darbībām un pieredzi, kas mantota no paaudzes paaudzē, cilvēkiem visādi palīdzējusi: “Es aizbraucu līdzi vecākiem, jo tēvam ļoti sāpēja kauli. Kara sekas atstāja uz viņa veselību postošu iespaidu, un, protams, dakteri viņam nevarēja palīdzēt, bet vārdotāja viņam palīdzēja. Kādu laiku vi-ņam bija ļoti laba veselība.”

Egīls ir pārliecināts, ka ar raganiskām pieejām iespējams cilvēku noskaust vai nolādēt: “Kāpēc neticēt? Tas aprakstīts literatūrā, un cik nav dzirdēts gadījumu? Es ticu, ka ir iespējams pieburt otru un izjaukt ģimenes. Turklāt tās, kas ar to nodarbojas, gandrīz vienmēr ir sievietes – raganas.”

Nākotnē Egīls Rusovs pie ārstiem nebrauks, jo tie viņa uzticību zaudējuši. Vīrietis no Jaunpiebalgas ir pārliecināts, ka vizīte pie dziednieka izmaksās lētāk un noteikti dos rezultātu.


 

Citus stāstus par jaunpiebaldzēnu pieredzi un pārliecību lasiet laikraksta “Druva” 15. oktobra numurā!