Ziņas

Sabiedrība

Dzērbenē audzē laimīgas vistas

Patīk dzīve laukos. Daina un Marta priecājas, ka dzīvo saskaņā ar dabu un ēd veselīgi.Foto: Monika Sproģe

Dzērbenes pagastā Dainas un Igora Šmitu saimniecībā audzē vistas, ir 52 gaļas – olu vistas un 70 jaunuļi. Tur arī pīles, zosis un tītarus. Un, protams, ir sakņu dārzs, siltumnīca un ogulāji. Dzīvi pilsētā Šmitu ģimene nevar iedomāties, jo uzskata, ka pamatu pamats ir veselīgs dzīvesveids, kāds iespējams tikai laukos.

Saimniekošanas pirmsākumi jāmeklē krīzes laikā, kad ar iztikšanu gājis smagi: “Abi ar vīru nezinājām, kā tikt uz priekšu. Viens variants bija braukt uz Angliju, otrs – pārcelties uz Rīgu, bet palikām pie trešā – mēģināt saimniekot tepat. Tā kā kūts bija, bet liellopus turēt nevarējām, paņēmām putnus.”

Sākotnēji putnu saimē bijušas tikai 12 vistas un gailis, ar laiku putnu skaits palielinājies. Tā kā putni nav galvenais ienākumu avots, Šmiti tos audzē tik, lai produkcijas pietiek pašu kuplajai ģimenei, kurā ir četri bērni, radu lokam un dažiem draugiem. Būtiski šķitis iegūt veselīgu pārtiku.

Vistas baro tikai ar bioloģisku barību: “Izņemot cālīšus, jo tos nevar izaudzēt bez speciālas barības. Pārējās vistas pārtiek no tā, ko nopērkam no vietējiem zemniekiem. Vasarā tie ir kāposti, kartupeļi, bietes, vārdu sakot, viss, kas izaug dārzā,” norāda Daina. Esot izmēģināts dēšanas periodā vistas piebarot ar speciālu kombinēto barību: “Tad vistas dēj kā no lielgabala, bet tas nenozīmē, ka to olām būtu labāka kvalitāte, turklāt vistiņas ātrāk iztukšojas un noveco. Acīmredzot no tām tiek paņemts lielāks resurss, nekā ir no dabas dots.”

Darbos piedalās visa ģimene, putnu kopšanas smalkumos izglītoti ir arī Dainas un Igora bērni. Marta (13) stāsta, ka, kaut gribas spēlēties, mamma liekot pie darba: “Mums ar Pēteri (8) vakaros jāgana cāļi, lai tie neaizlaižas uz kaimiņu dārziem. Tas nav viegli un nav arī ātri. Mēs jau zinām, ka ganīšana ieilgs.” Daina smejas, bet pauž arī gandarījumu, ka bērni tiek radināti pie darba un mācās mīlēt dzīvu radību, saprot, kā dzīvība rodas. Par mājputnu drošību rūpējas arī divi saimnieku suņi, kas par savu darbu dabū olu dienā.

Saimniece labi pārzina katru putnu, ganāmpulkā ir dažādas šķirnes. Aplokā pastaigājas Bramas gailis un laškrāsas vistas, vēl ir Saseksas, Orlovas un cekulainās Russkaja Hohlataja vistas: “Mēs skatāmies, kuras šķirnītes ražīgākas, kuras piemērotākas klimatiskiem apstākļiem.”

Daina zina putnu kopējus, kuri pēc izcilām vistu šķirnēm brauc tālu, bet pašai esot izveidojies sirsnīgs kontakts ar Madonas zemnieku saimniecību “Gribēni”. Šogad no “Gribēniem” paņemtas olas: “Pirmo reizi cālīšus inkubējām paši.” Izvilināt no olas mazu cālīti nav vienkārši, turklāt, kā saimniece izpētījusi, vistai tas padodas vislabāk. Sērfojot internetā, ievākta informācija un pamācības: “Izglītības putnkopībā man nav, bet tas, ko mūsdienās var atrast internetā, lasīt grāmatās, uzzināt semināros un konsultējoties ar citiem putnu audzētājiem, dod labus rezultātus.”

Pirmā inkubēšana esot izrādījusies pozitīva, izšķīlušies vairāk par 20 cālīšiem, tagad jau izšķiļas teju vai 70% olu. Vienā reizē inkubatorā var ievietot 48 olas. “Bez šaubām, ir arī lieli inkubatori, kuros vienā piegājienā var ievietot vairāk par simts olām, tomēr mēs piesardzīgi izvēlējāmies nelielu inkubatoru. Aparāts ir no Anglijas, un tāds izmaksā ap 120 eiro,” tā Daina, piebilstot, ka netiek plānota ražošana: “Šī saimniekošana uzsākta tikai tamdēļ, lai bērniem būtu veselīga pārtika. Mēs pārtiekam no tā, kas ir mums kūtī un dārzā.”

Lai nodrošinātu veselīgu produkciju, vistām ir kārtīgs pastaigas laukums, bet pa nakti visas dodas gulēt kūtī. “Tā kā nav citu lopu, kas sasildītu gaisu, izraudzītas izturīgas putnu šķirnes. Ja ir tāda ziema, kāda bija pagājušajā gadā, tad vistas lielākoties dzīvo ārā visu gadu,”atklāj saimniece.

Minimālais daudzums, ko vista izdēj, ir 160 olas gadā, un vista dēj divus gadus, pēc tam vairs tikai pa reizei atnes kādu oliņu. “Manā putnu saimē ir arī pensionētas vistas, bet es nespēju no tām atvadīties. Uzskatu, ka vistiņas ar paveikto ir pelnījušas to graudu sauju. Ar gaiļiem ir citādi – ja ir pienācis katla brīdis, tad tur neko nevar darīt,” stāsta Daina , bilstot, ka daba parūpējas par veiksmīgu paaudžu nomaiņu ganāmpulkā – te lapsa kādu vistu aiznes, te vanags, ir gadījies, ka suns iesprūk vistās.

Saimniece dalās gudrībā, kā noteikt, vai tirgū nemēģina pārdot vecu vistu, tādu, kas olas pie labākās gribas un dāsnākās kopšanas nenesīs: “Vecām vistiņām ir zvīņainākas kājas, tāpat kā cilvēkam, paliekot vecākam, sabiezē āda elkoņos un papēžos. Otrs, kam jāpievērš uzmanība, ir sekstīte. Jaunai dējējvistai tā būs stingra un sarkana, turpretī vecai vistai blāva, nošļukusi un maziņa. Visdrošāk tomēr ņemt jaunvistiņu. Nevajag uztraukties, ja pārvestā vistiņa uzreiz nedēj. Pēc pārceļošanas var iestāties pauze līdz pat desmit dienām, jo arī vistiņai nepieciešams adaptācijas periods,” skaidro Daina. Lai olu dzeltenums būtu košs, vistām nepieciešama zāle, bet kāpēc mājas vistu olai atšķiras garša, to Daina nemācēja droši pateikt, vien minēja: “Laikam mīlestība.”

Pa šiem gadiem saimniece veikusi visdažādākos atklājumus putnu dzīvē, visgādīgākās esot vistas: “Tāda atsevišķa sociāla vide, gluži kā pie cilvēkiem. Dažkārt, kad man darbā ļoti smagi gājis, atnāku, vēroju putnu attiecības, un tās ir pilnīgi kā cilvēku dzīvē. Tur ir mīlas piecstūri un vēl vairāk. Gaiļi savā starpā cīnās par dāmām, izrādās, dejo. Teātris bez maksas.” Īpašs lepnums ganāmpulkā ir pērļu jeb Āfrikas vistas. To gaļa nav līdzīga medījuma gaļai. Vistiņas aug lielākas nekā parastās dējējvistas, un tām ir skaists apspalvojums.

Kā stāsta saimniece, viņa ar prieku vistiņas pārdod zināmiem pircējiem. Ja cilvēkam ir interese turēt vistiņas ģimenes vajadzībām, tad optimālais skaits būtu 12 vistas un gailis.