Cēsu pusē Dzejas dienas tradicionāli noslēdzas ar pasākumu Edvarda Treimaņa-Zvārguļa “Leukādija” mājas pagalmā. Arī šis gads nebija izņēmums, un saulainajā sestdienā vairāki desmiti dzejas piekritēju pulcējās šajā pagalmā. Pasākums iesākās ar piemiņas brīdi pie dzejnieka kapa mājas ābeļdārzā. Šogad aprit 65 gadi kopš dzejnieka aiziešanas mūžībā, un skolotāja Mirdza Lībiete atcerējās dzejnieka bēres, kas pulcējušas daudzus tā laika literatūras un teātra korifejus, ieskaitot režisoru Eduardu Smiļģi un daudzus dzejniekus.

Šogad pasākumā viesojās dzejnieki Agnese Ezerroze, Artūrs Ružs un cēsniece Lauma Daugiša. Tika izspēlēts dzejas uzvedums “Sirdsvārdi jeb jūtu karnevāls” ar A. Ruža un L. Daugišas dzeju, kurā piedalās pati autore. Iepriekš uzstājusies “Leukādijā” kā Cēsu Tautas teātra aktrise, šogad L.Daugiša pirmo reizi bija autora statusā. Viņa atzina, ka tas ir svarīgs pārbaudījums: “Viens vari vārīties savā sulā, draugi varbūt apjūsmo tavu dzeju, bet cik tas objektīvi… Tiekoties ar klausītājiem, var vislabāk redzēt, vai dzejas rindas spēj uzrunāt, aizraut. Ja klausās un pēc uzstāšanās pienāk un saka atzinīgus vārdus, tas laikam tomēr nozīmē, ka tas, ko daru, nav veltīgi.”
L. Daugiša neslēpj, ka īpašs brīdis ir paņemt rokās grāmatu ar savu dzeju: “Tas ir kā punkts uz i. Tā ir reāli sataustāma lieta, citādi dzejoļi stāv plauktā, bet šī ir iespēja tiem ieraudzīt dienas gaismu un dāvāt prieku arī lasītājiem.”

Artūram Ružam šīs bija ugunskristības, pirmo reizi stāties lasītāju priekšā. To, ka viņa dzeju novērtēja atzinīgi, vislabāk apliecināja garā klausītāju rinda, kuri vēlējās iegūt īpašumā viņa grāmatu un autogrāfu. Stāstot par savu grāmatu “Jūtu karnevāls”, viņš atzina, ka grūti bijis izvēlēties, kurus dzejoļus likt grāmatā: “Lasītāji ieteica, kurus viņi gribētu redzēt grāmatā, savu izvēli izdarīju arī es, jo bija dzejoļi, ko nevarēju neielikt, un tā kopā radās šis darbs.”

Jautāts, vai pārlasot kādreiz rakstītos dzejoļus, nerodas vēlme tajos ko mainīt, autors atzina, ka nē: “Dzejoļos, kas rakstīti no sirds, no dvēseles, nekas nav maināms. Īsts dzejolis rodas konkrētā brīdī un nav labojams. Kādreiz esmu mēģinājis nākamajā dienā kaut ko palabot, bet rezultāts ir tikai sliktāks. Jo nav vairs klāt tā brīža pārdzīvojuma.”

Stāstot, kad dzejnieks sajūt dzejoļa atnākšanu, A. Ružs atzina, ka to nekad nav uztvēris par pienākumu, kas jādara: “Nekad neesmu sev teicis, ka jāapsēžas un jāuzraksta dzejolis. Tas nāk kā impulss, kā smejos – no kosmosa, iziet caur mani, un tieši tajā brīdī ir jāpiefiksē. Ja atliksi, dzejolis pazudīs.”

Arī Agnese Ezerroze atzina, ka dzejniekam ir ļoti svarīgi iet pie tautas, tikties ar klausītājiem: “Var jau rakstīt tikai sev, bet, kad ar savām emocijām padalās, kļūst vieglāk. Ilgi atteicu šādas tikšanās, negāju publiski uzstāties, bet, dažas reizes izdzirdot, kā manu dzeju lasa citi, sapratu, ka labāk tomēr iet un to darīt pašai. Pieļauju, ka tie bija neveiksmīgi mēģinājumi.”

Daloties sajūtās par brīdi, kad pirmo reizi paņemta rokās sava dzejas grāmata, dzejniece neslēpa, ka sajūtas ir fantastiskas, lai arī tas vēlreiz licis izdzīvot emocijas, kas bijušas, rakstot dzeju. Grāmata “Miljons rožu citai pie kājām” ir kā autobiogrāfija dzejā par skaudru laiku viņas dzīvē, kad nācies saskarties ar to, ka “tu esi ne īstajā laikā, ne īstajā vietā un ne ar īstajiem cilvēkiem” .

“Kad atlasīju dzejoļus grāmatai, nācās vēlreiz iet cauri tam laikam, un tas bija ļoti smagi. Tad domāju, ka šo grāmatu vairs nekad neatvēršu. Pērn februārī tā iznāca, līdz pat šim rudenim to neatvēru, vien nedēļu pirms šī pasākuma tajā ieskatījos. Tas uzjundī pārāk daudz pārāk smagu atmiņu, bet tāda ir dzīve, ikviens saskaramies ar skumjām, sāpēm, ilgām, mīlestību. Taču šis laiks ir aiz muguras, sākusies jauna, pozitīvām emocijām pilna dzīve, un arī dzeja tagad ir citāda,” teica A. Ezerroze.

Nākamgad “Leukādijā” gaidāmi lieli svētki, jo apritēs 150 gadi kopš Treimaņa – Zvārguļa dzimšanas.