Vēsture ir tepat līdzās, un nekas nenotiek nejauši, lai atklātu, vēstītu par ko aizmirstu.

Flīģelis atgriezies

Kādas sanāksmes starplaikā Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Adlers uzrunāja Pārgaujas novada domes priekšsēdētāju Hardiju Ventu un pastāstīja, ka viņš dzirdējis – Lūriņu ģimenei ir Straupes baznīcas vecais flīģelis. “Viņš jautāja, vai tas varētu interesēt pašvaldību, draudzi. Protams, interesēja. Piezvanīju Valdim Lūriņam, pārliecinājos, ka viņi labprāt flīģeli atdotu baznīcai. Tad mācītāja sazinājās un flīģelis tika atvests,” stāsta Hardijs Vents un uzsver, ka flīģelis ir vēsturiska vērtība, kas tagad atgriezusies savā vietā.
Mācītāja Daiga Ummere par atgūto instrumentu ir gandarīta. “Pagaidām vēl maz zinām par flīģeļa ceļu šajos gadsimtos. Tas izgatavots 1845.gadā. Tad it kā bijis pie restauratoriem, tad nokļuvis pie Lūriņu ģimenes. Vēl daudz kas jāizzina,” saka mācītāja un piebilst, ka flīģeli droši vien spēlējis Straupē pazīstamais skolotājs un kora dibinātājs Dionīsijs Garklāvs. “Tā ir vēsture, kas mums ir svarīga,” uzsver Daiga Ummere. Speciālisti flīģeli novērtējuši, tā restaurācijai būs vajadzīgi vairāk nekā desmit tūkstoši eiro.

Epitāfijas stāsta vēsturi

* DZIMTAS VĒSTURE. Straupes draudzes locekle un baznīcas gide Ausma Antonišķe pie epitāfiju sienas, kas izveidota līdzās ērģelēm. Foto: SARMĪTE FELDMANE

“Tādas kolekcijas nekur citur nav,” saka Straupes baznīcas gide Ausma Antonišķe un ved augšā pie ērģelēm. Tur lielu daļu sienas aizņem epitāfijas.

“Šos metāla uzrakstus lika uz zārkiem, vēlāk tie stāvēja baznīcā pie altāra vai kapličā. Kad izpostīja kapliču, glabājās arī ārā. Kad baznīcā ierīkoja koncertzāli, epitāfijas salika pie ērģelēm,” pastāsta Ausma un uzsver, ka epitāfijās lasāma informācija par Rozenu dzimtu no 18.gadsimta. Materiālas vērtības epitāfijām nav, bet informācija ir unikāla. To vērts pētīt. “Uzraksti ļoti labi saglabājušies, un tos var izlasīt. Jādomā, vai nav iespējams restaurēt,” bilst draudzes mācītāja Daiga Ummere.

Šovasar kāds vēsturnieks ieraudzījis epitāfijas un atzinis, ka nekur citur tik daudz nav redzējis. “Tā ir baznīcas, Straupes vēsture, kas nav atraujama no Rozenu dzimtas. Rozeniem aizvien Straupe ir īpaša vieta, un gandrīz katru vasaru kāds tās pārstāvis atbrauc uz Straupi,” domās dalās mācītāja un atceras, kā pirms dažiem gadiem kāda sirma kundze no dzimtas, kurai pasaulē piederīgi ap 2500 cilvēku, salidojumā “Straupes grāmatā” ieraudzījusi savas vecmāmiņas fotogrāfiju un bijusi ļoti aizkustināta.

“Mums apkārt ir vēsture, kas mums jāsaglabā. Patlaban vācam līdzekļus zvanu torņa atjaunošanai, meklēsim iespējas piesaistīt līdzekļus,” pastāsta mācītāja.