Ziņas

Sabiedrība

Draudīgie ceļi un tilti

“Ap 60 tiltiem Latvijā vajadzētu nekavējoties slēgt vai jāuzliek vēl stingrāki satiksmes ierobežojumi, jo to tālākā ekspluatācija ir bīstama,” sabiedrību brīdina biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” (LCB) valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš.

Pirms diviem gadiem tika ziņots, ka 57 procenti tiltu Latvijā ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī. Pirms trim gadiem 40% tiltu stāvoklis bija vērtējams kā slikts un 16% – kā ļoti slikts, bet 40 tiltiem bija ieviesti dažādi ierobežojumi – slodzes, gabarīta un distances. Toreiz tika skaidrots, ka lielākajai daļai tiltu vecums ir 40 līdz 80 gadi un to tehniskie parametri un tehniskais stāvoklis vairs neatbilst pieaugošajām ekspluatācijas prasībām, satiksmes drošības standartiem un nestspējas drošības nosacījumiem. Tiltu brauktuves platums neatbilst satiksmes intensitātei, nav atbilstošu drošības barjeru, margu un gājēju ietvju.

Gadi iet uz priekšu, tilti kļūst aizvien bīstamāki, bet līdzekļi to remontam nav piešķirti. LCB izpilddirektors Zigmārs Brunavs savukārt norādījis, ka 58 tilti Latvijā ir dramatiskā stāvoklī, taču valstī tiekot atļauts braukt pa tiltiem, kuri nav droši. Viņš skaidroja, ka tad jau “jālūdz Dievam cilvēkus sargāt uz tiltiem, ja valdība to nedara”.

Andris Bērziņš skaidro, ka ceļu būvnieki jau ir pazaudējuši 2014. un 2015.gada būvniecības sezonas, jo Finanšu, Satiksmes, Zemkopības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas šajā laikā nav spējušas uzrakstīt un iesniegt valdībai Ministru kabineta noteikumus par 2014.-2020.gadā pieejamās Eiropas Savienības naudas apguves nosacījumiem. Savukārt pati valdība producējot tiesisko nihilismu, ignorējot Saeimas apstiprināto Nacionālās attīstības plānu, pašas skatīto “Autoceļu sakārtošanas programmu” un apstiprinātās “Transporta attīstības pamatnostādnes”.

Strukturālus pārkārtojumus ceļinieki gribētu redzēt arī tajās “manipulācijās ar sabiedrisko apziņu, kuras valdība dēvē par “jaunām politikām””. “Saprotams, kāpēc Satiksmes ministrijas ierēdņiem nolaižas rokas – cik tad “jauno politiku” var rakstīt, ja valdība apsola tās skatīt kopā ar budžetu, bet pēc tam par tām aizmirst, kā tas notika, 2015.gada valsts budžetu sastādot,” skaidro Andris Bērziņš. Ceļu nozare ar bažām gaidot, kas notiks ar 2016.gadam iesniegtajām sešām “jaunajām politikām” par 52,2 miljoniem eiro, kuras ir tās pašas 2015.gada budžeta veidošanas laikā aizmirstās. “Lietojot jēdzienu “jaunās politikas”, ceļu būves inženieriem līdz šim nav kļuvis skaidrs, kāpēc tā ir jāsauc pussabrukušu tiltu remonti. Jau uzbūvējot tiltu vai ceļu, ir skaidrs, ka tie būs periodiski jāremontē,” uzsver “Latvijas ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš.

Pēdējos gados pasliktinās asfalta un grants ceļu seguma stāvoklis, jo samazināts finansējums programmām “Asfaltēto segumu uzturēšana” un “Grants ceļu uzturēšana”, bet 2012.gadā tām vispār nebija finansējuma. Aprēķini atklājot skaudru nākotnes ainu – ja reģionālajiem un vietējiem ceļiem, kā līdz šim, nebūs valsts budžeta finansējuma, ar Eiropas Rekonstrukciju un attīstības fonda līdzekļiem līdz 2020.gadam izdosies sakārtot tikai aptuveni 400 kilometru, kamēr atlikušie 1900 reģionālo autoceļu kilometri tiks atstāti likteņa varā un sliktā stāvoklī nonāks arī puse no tiem, kas pašlaik ir apmierinoši – aptuveni 450 kilometru.

Andris Bērziņš uzsvēris, ka valdība attaisnojas ar hronisku naudas trūkumu un no ceļu lietotājiem iekasētos līdzekļus novirza dažādiem citiem izdevumiem, taču nedomā uz priekšu un nerēķina, kur valstij naudu ieguldīt būtu izdevīgāk, domājot ilgtermiņā. Katru gadu nekvalitatīvie ceļi to lietotājiem rada 884 miljonus eiro jeb 440 eiro uz vienu iedzīvotāju lielus zaudējumus, kas ir lielāka summa, nekā izglītībai vai veselības nozarei plānotais valsts budžets, bet visai transporta nozarei piešķirtais gada budžets ir gandrīz divas reizes mazāks, nekā ik gadu uz ceļiem pazaudētie 884 miljoni eiro. Kāpēc par to klusē Ekonomikas ministrija? Kāpēc nerēķina, ka šis apjoms veido aptuveni 3,7% no Latvijas iekšzemes kopprodukta faktiskajās cenās? Šie ieņēmumi taču ļautu katru Latvijas iedzīvotāju iepriecināt ar 440 eiro gadā, kas ir laba televizora, veļas mašīnas vai ledusskapja cena! Bet pārkrauto mašīnu problēmas atrisināšana, pēc RTU jaunākajiem pētījumiem, pagarinātu uzbūvēto un rekonstruēto ceļu „mūžu” par vismaz 20 procentiem!

“Latvijas ceļu būvētājs” priekšsēdētājs Andris Bērziņš izteicis aicinājumu valdībai apzināties, ka Latvija nevar turpināt dzīvot tik izšķērdīgi, tāpēc vairs nedrīkst gadu no gada ceļu sakārtošanu atlikt uz “kaut kad, kad iestāsies vēl lielāks veiksmes stāsts”, jo tāds varot neatnākt nekad. Auto tiek lauzti jau tagad, tilti apdraud cilvēku dzīvības jau tagad, tāpēc Ministru kabinetam pienācis laiks domāt stratēģiski un nepārlikt problēmas un izdevumus, un neieiet vēsturē kā valdībai, kuras laikā tika slēgti ceļi un tilti.

Aptuveni 4500 kilometriem asfaltēto reģionālo autoceļu vairāk nekā 51% (2300 kilometru) ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī. No valsts pārziņā esošajiem 972 tiltiem 248 ir sliktā, bet 145 – ļoti sliktā stāvoklī. Lielu to daļu ir nepieciešams nekavējoties slēgt, pirms nav piedzīvotas traģēdijas.

Vai pēc gada ceļu būvnieki atkal runās to pašu, tikai skaitļi būs kļuvuši lielāki? Kādā tikšanās reizē satiksmes ministrs Anrijs Matīss atzina – ceļi kā skolotāji, mediķi vai pensionāri piketā neiet. Bet pa tiem vismaz pāris reižu mūžā brauc katrs valsts iedzīvotājs.