Ziņas

Sabiedrība

Dosimies aplūkot leduskritumus!

Šoziem. Skats uz Raunas Staburagu.Foto: Indars Krieviņš

Šoziem, tāpat kā pirms gada, atkal varam priecāties par sala veidotajiem brīnumiem -leduskritumiem. Tie ir sezonāli veidojumi, kuriem nepieciešams dažādu dabas apstākļu kopums, lai no nelielām lāstekām izaugtu ledus pilis un skulpturāli veidojumi.

Ziemās Cēsu pusē leduskritumus visvairāk atradīsit tajos novados, kas atrodas Gaujas nacionālajā parkā – upju ielejās ar smilšakmens un dolomīta atsegumiem, kur nogāzēs izplūst daudz avotu un strautu. Viens garāks brīvdienu pārgājiens gar Amatu, Rauni vai Braslu, un būsiet redzējuši unikālu dabas skulptūru galeriju, arī fotoaparāts “pilns”, un pozitīvu emociju uzkrājums visai nedēļai.

Bargā salā leduskritumi veidojas arī pie dzirnavu un mazo elektrostaciju aizsprostiem, tomēr upēs, kur ūdens līmenis augsts un straume ir ātra, sasalums novē­rojams tikai daļēji, parasti abās malās. Neaizsalst arī lielie da­biskie ūdenskritumi, piemēram, Ventas rumba Kuldīgā. Jābūt īpaši bargai ziemai, lai strauji veidotos ledus vairogs, kas pilnībā pārsedz ūdenskritumu. Tādu brīnumu šoziem piedzīvojuši Nia­gāras pilsētas iedzīvotāji Amerikā, pamostoties naktī no neparasta klusuma. Citkārt trokšņainā upe zem ledus segas vairs nav bijusi saklausāma.

Dabas retumu atklājējs un pētnieks Guntis Eniņš nosauc īpašos apstākļus, kas veido leduskritumus: “Pirmais: nepieciešams, lai klinšu sienas būtu vērstas pret ziemeļiem. Otrais: ūdensplūsmai jābūt nelielai, lai tā paspētu sasalt. Pretējā gadījumā avota ūdens, kas no zemes izplūst +6° – +8°C silts, tā arī nespēs izveidot leduskritumu. Trešais: protams, jābūt salam. Jo bargāka, garāka ziema, jo krāšņāki un lielāki leduskritumi.”
Vienas ziemas laikā leduskritumu forma nemitīgi mainās un “aug”. Kāda lāsteku kaskāde sabrūk, tās vietā rodas jauna un, jo biezāks ledus, jo ilgāk sagla­bājas. Pavasarī upju krastos pelēkbaltās leduskritumu “mēles” atrodamas pat aprīļa beigās.

Lāstekas matētu vai baltu toni iegūst no sniega, bet, ja dabas veidojumu apspīd saule, tas kļūst dzidrs un caurspīdīgs. Retāk sastopami krāsaini leduskritumi, ko ietonē sārtie un zilganie māli, pelēcīgie kaļķakmeņi, dzeltenīgie vai oranžie smilšakmens grau­diņi. Īpaši koši ir daudzo avotu veidotie leduskritumi Gaujas krastā Ķūķu klintīs.

Šoziem baltas lāstekas rotā Raunas Staburagu un nelieli leduskritumi izveidojušies Prie­kuļu pagasta Kazugravā, savukārt Dāvida dzirnavu avoti tikpat kā nav sasaluši.

Dabas pētnieks Andris Grīnbergs izveidojis sarakstu ar vietām, kur parasti novērojami paši lielākie leduskritumi: Rau­nas krastā pie Raibās muižiņas klintīm un Vanderu ieža, Rauņa krastā pie Ķekaviņām, Gaujas krastā pie Ērgļu klintīm, Līņu klintīm, Katrīnas un Ķūķu ieža, Amatas krastā pie Vizuļu un Dzilnas ieža, arī Ainavu kraujas, bet Braslas krastā pie Krau­ļukalna ieža, Jāņavārtiem.

Dodoties ceļā meklēt leduskritumus, jārēķinās, ka tas būs sportisks pasākums ar šķēršļu pārvarēšanu. Gandrīz nekur pie leduskritumiem nevar ērti pieiet, taciņas var būt ledainas, nogāzes stāvas, jārāpjas pāri sakritušiem kokiem, tādēļ jābūt piemērotiem apaviem, kas neslīd, noderēs arī pārgājienu nūjas ar asiem galiem. Noteikti jāievēro drošība. Pat ja upe ir aizsalusi, nav ieteicams kāpt uz ledus, lai piekļūtu tuvāk leduskritumam. Nav vēlams izmantot ledus sienu alpīnisma treniņiem. Un, protams, nelauziet lāstekas “suvenīriem”!