Raksti

Domas

Ziedēs tulpes, sārtosies zemenes. Ironiskas pārdomas

Sarmīte Feldmane

Ne viens vien, piezvanot kādam draugam, tūlīt pēc sasveicināšanās saka: “Par vīrusu nerunāsim.” Lai ko pārspriestu, ko aprunātu, no “Covid 19” tēmas pavisam attālināties nevar. Bet dzīve turpinās, kaut ikdiena un domas ne tās, kas bija vakar.

Aizvien vairāk izskan viedokļi, kāda būs pasaule pēc tam, kad sabiedrībā atgriezīsies veselība, kad, cerams, par koronavīrusu pavasaros kādam atgādinās tikai izcili krāšņās, agri ziedošās tulpes ‘Corona’, ‘Zelta Corona’. Starp citu, selekcionārs Tubergens tulpi `Corona` selekcionēja jau 1948. gadā. Tā vairākkārt godalgota par skaistumu. Zieda ārpuse koši sarkana ar spoži dzeltenām apmalēm. Iekšpuse zeltaina ar platu sarkanu apli pamatnē. Sevišķi agrīna šķirne ar skaistām, raibām lapām. Tāda, lūk, vārdu spēle – skaistais, trauslais un brīnišķīgais zieds, tam pretī briesmonis ar piesūcekņiem – vīruss.

Katra situācija, kas izsit no ikdienas, piespiež apstāties. Ja ne atskatīties, tad izvērtēt mirkli un brīdi pirms tā. Pirms tam izsmējušies, nolieguši, nesapratuši, izteikuši ausīs iekritušas teorijas, tagad mēģinām sevi pasargāt. Atkal ar ironiju, vainas meklēšanu, sevis izrādīšanu un citu ignorēšanu. Un pēc tam? Kad tas beigsies.

Cik gan pēdējā desmitgadē Latvija nav pelta, apvainota. Citur pasaulē taču saule siltāka un naudas vairāk. Tagad, izrādās, nav vajadzīgi tautiešu atgriešanās plāni, solījumi, kurus solītājam pašam grūti izpildīt. Nekādā vīzijā pat visjocīgāk domājošais neparedzēja, ka tautieši atmuks mājās. Sapratīs, ka visdrošāk ir dzimtajā pilsētā, pagastā, mājā vai dzīvoklī. Tāpat nekādas runas nedzirdēja tie, kuri gadiem bija iemanījušies valstij atmest nodokļu centus, bet sev paturēt rupjo naudu, bija aizmirsuši, ka dots devējam atdodas. Tie, kuri maksāja nodokļus, jūt tagad drošības spilvenu. Kā tu pret valsti, tā valsts pret tevi! Protams, būs vaimanas, aizvainojumi. Kāpēc ne man, visiem krīze! Bet varbūt tomēr kādam paša galva sāks strādāt, vērtēt, kā vienas dienas domāšanas datumu pabīdīt uz priekšu.

Tāds tas cilvēks ir – vienmēr meklē, kur un kā labāk, izdevīgāk, ērtāk. Kādam tāda domāšana un paša iedibinātā kārtība atmaksājas. Diemžēl retajam.

Kur pārdzīvojumi, pārbaudījumi, sāpes, vilšanās, tur arī kas labs, jauns, priecīgs un patiess. Dažu nedēļu laikā ir paveikts tik, cik neizdarītu gadiem. Vai kāds varēja iedomāties, ka skolotāji visi kā viens vienā dienā sāks strādāt attālināti? Cik būtu atrunu, ka to nevar izdarīt! Cik būtu pilotprojektu! Vai varēja ienākt prātā, ka valsts un pašvaldību iestādes tā spēj veikt savas funkcijas? Visu var. Ja situācija piespiež.

Patīkami ieraudzīt sevi spogulī vai uzfrišinātā fotogrāfijā. Bet ikdienas problēmu gūzmā? Kādreiz taču šķita, ka visa ir par daudz. Vai tā bija? Laiks rādīs. Starp citu, vasara nemaz nav tik tālu. Dārzos sārtosies Nīderlandē radītā zemeņu šķirne ‘Korona’. Laiks nudien skrien ātri. Zeme mostas. Jāsāk sēt!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *