Raksti

Domas

Vienīgā iespēja

Monika Sproģe

Žurnāla Santa.lv interneta versijā lasu, ka desmit gados Latvijas glābējsilītēs ievietoti 46 bērni. Šogad aprit desmit gadu, kopš Latvijā atklāja pirmo glābējsilīti. Pirms pieciem gadiem, 2014. gada 20., 21. un 23. jūnijā, Latvijas glābējsilītēs atstāja trīs zēnus, tāpēc šī projekta īstenotājiem Vasaras saulgrieži ir īpašs laiks. Šogad glābējsilītēs ievietotas divas meitenītes: 16. aprīlī Rīgā, bet 20. maijā – Madonā.

Bērna atstāšana glābējsilītē ir anonīma, un cilvēkam, kas to dara, neviens pakaļ nedzenas. Ja bērnam nav miesas bojājumu, ja kopā ar viņu nav atstāti dokumenti, kas atklāj bērna vecākus, un ja mazulis nav meklēšanā, cilvēku, kas ievietoja bērnu glābējsilītē, nemeklē. Pie tām nav novērošanas kameru, jo tāda uzraudzība būtu pretrunā šīs ieceres būtībai. Lai cik nosodāma dažkārt šķiet šī rīcība, iespējams, tā tomēr ir labākā izvēle no sliktākajām, labāk, lai bērniņu anonīmi atstāj, nevis izmet atkritumos. No jaundzimušajiem atsakās arī dzemdību nodaļās, arī par šiem gadījumiem sabiedrība neuzzina. Sievietei, kura izlemj bērniņu ievietot glābējsilītē, visticamāk, ir savi iemesli, kāpēc viņa negrib ne ar vienu diskutēt par savu izvēli, negrib sajust nosodījumu un negrib kaut ko parakstīt vai apliecināt.

Nav un nevar būt konkrēta informācija, kas un kāpēc risinājumam izvēlas glābējsilīti, tomēr par daļu gadījumu zināma nojausma ir. Pieļauj, ka šeit ir atstāti vairāki bērni, kas piedzimuši izvarotām sievietēm. Tāpat, iespējams, šādu lēmumu pieņem sievietes, kurām nav mīloša un atbalstoša vīrieša un/vai vecāku atbalsta, arī sievietes, kurām ir smagas, neārstējamas slimības.

Pirms diviem gadiem, kad viesojos kādā audžuģimenē, mamma stāstīja, ka esot audzinājusi meitenīti, kuru cilvēki tik tiešām atrada atkritumos. Pirmajā brīdī šķiet- tādai bioloģiskajai mammai degt elles ugunīs būtu par maigu, taču darbs žurnālistikā ir ļāvis iepazīt tik daudz cilvēku, tik daudz likteņstāstu, ka tagad vairs nesteidzos kādu tūlīt nosodīt. Dzīve tiešām mēdz būt neprognozējama, liktenis skarbs. Un kādai sievietei bērns tik tiešām var šķist kā pļauka sejā, īpaši, ja runājam par izvarošanas gadījumiem. Protams, ja vien būtu iespējams, gribētu aprunāties ar kādu no šīm sievietēm, lai saprastu izmisumu, kas viņu piespieda atteikties no sava bērna, un kā dzīve rit tagad – vai ir diena, kad viņa par mazuli nedomā, vai ir iespējams sev kaut ko tādu piedot, pat tad, ja tobrīd tā bija vienīgā, šķietami pareizā rīcība?

Glābējsilīte sevi ir attaisnojusi, tas tomēr ir humānākais veids, kā cerēt, ka mazā, trauslā dzīvībiņa nonāks labā ģimenē, saprotot, ka bioloģiskie vecāki mazulim tādu nespēj nodrošināt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *