Raksti

Domas

Veto tiesības

Jānis Gabrāns

Kamēr Latvijas novados, pilsētās un pagastos svin svētkus, pasaulē dzīve rit savu gaitu. Turpinās vienas problēmas, rodas citas, un “karstajos punktos” svētku svinēšana nevienam nav pat prātā. Arī Krievijas un Rietumu attiecībās arvien vairāk jūtama “dzelzs priekškara” vai aukstā kara gaisotne – gluži kā dziļajos padomju laikos. Atkal ir sliktie, kuri traucē Krievijai attīstīties, kuri tā vien domā, kā kaitēt. Vismaz tā vēsta Kremļa kontrolētie masu mediji, nepamanot to baļķi savā acī. Pirms dažiem gadiem likās, ka šāda vēsture neatkārtosies, tagad tas notiek tepat kaimiņos.

Kārtējais kaimiņvalsts neizprotamās rīcības piemērs bija šīs nedēļas balsojums ANO Drošības padomē, kur Krievija izmantoja veto tiesības, bloķējot rezolūcijas pieņemšanu par īpaša tribunāla izveidošanu, kas tiesātu atbildīgos par Malaizijas nacionālās aviokompānijas “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanu virs separātistu kontrolētās Ukrainas austrumu daļas pērnā gada jūlijā. Kā pirms kāda laika norādīja kāda augsta kaimiņvalsts amatpersona – Krievija principā iebilst šāda tribunāla izveidei. Šobrīd viņi gan centušies skaidrot sīkāk, kāpēc izmantotas veto tiesības, bet šķiet, ka tas vairāk vajadzīgs viņiem pašiem, ne pārējai pasaulei. Šāda rīcība tikai arvien vairāk pastiprina izteiktās versijas, ka lidmašīna notriekta ar Krievijas militārās tehnikas palīdzību. Šī valsts gan to vienmēr kategoriski noliegusi. Krievija līdz šim vienmēr norādījusi, ka katastrofā vainojama Ukrainas puse. Ja tā, tribunāls būtu iespēja to pierādīt visai pasaulei. Taču izskatās, ka nav vēlmes uzzināt taisnību. Protams, labāk malt savu propagandu, stāstot, cik mēs balti, tīri un pūkaini.

Man šķiet, ka par drosmi liecina spēja atzīt savas kļūdas, savu rīcību, nevis visiem spēkiem censties tās noslēpt, nomaskēt, piedevām vēl uzveļot vainu citiem. Diemžēl mūsu lielais kaimiņš izvēlējies otro variantu, dažkārt cenšoties noslēpt pat acīmredzamākos faktus. Vienīgi brīžos, kad pat visvarenākā propaganda paliek bezspēcīga, viņi spiesti atzīties. Tā bija Krimas jautājumā, kad Putins rezultātā bija spiests pateikt, ka tā bija viņu sen lolota iecere. Tā ir brīžos, kad Ukraina publisko sagūstīto Krievijas karavīru liecības, dokumentus. Tad Krievija, atzīstot, ka tie ir viņējie, uzreiz gan piebilst, ka vairs nav dienestā, bet paši izvēlējušies “brīvprātīgi” turp doties.

Jācer, ka izmeklētāji tomēr noskaidros patiesību, un tad kādam tomēr nāksies atzīties. Tad nepalīdzēs nekādas veto tiesības.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *