Raksti

Domas

Vērts padomāt

Jānis Gabrāns

Pēdējo nedēļu laikā vairākkārt nācies būt pasākumos, runāt ar cilvēkiem, kuri pārstāv zero waste jeb bezatkritumu dzīves veida filozofiju. Un vienmēr šīs sarunas mudina atcerēties bērnību, jaunību. Runājot kāda Ādolfa Alunāna lugas varoņa vārdiem , ” daži gadu desmiti pār mani pārrāpušies” , kas nozīmē, ka atmiņā jau ierakstījies krietni daudz. Savulaik taču visi dzīvojām pēc šāda zero waste principa, plast­masas maisiņi vēl nebija līdz mums nonākuši, veikalā preci ietina vai iesvēra papīra iepakojumā, un bija jācer, ka tas neizjuks pa ceļam līdz mājai. PET pudeļu nebija, nopirktā tara gandrīz visa bija atdodama atpakaļ veikalā, izņemot varbūt piena tetrapakas, bet tās jau parādījās reti. Atkritumos no visa, kas tika nopirkts, nonāca ļoti maz, atšķirībā no mūsdienām, kad atkritumu konteineri pildās ļoti strauji.

Tātad- šis bezatkritumu dzīves veids nozīmē it kā atgriezties pagātnē. Kādā sarunā tika norādīts, ka plastmasas maisiņi tomēr radīja zināmu ērtību, jo iepirkumu somas tika pasargātas no tā, ka tur izbirs, piemēram, papīra turzā iesvērtais biezpiens. Problēma, ka šobrīd esam pārāk ļāvušies šim plastmasas maisiņu kultam, veikalā vai katru augli ieliekam savā maisiņā. Un bieži dzirdētais arguments, ka negribas banānu likt uz letes bez iepakojuma, jo nav zināms, kas uz tās letes pirms tam bijis, neiztur nekādu kritiku. Mēs taču nezinām, kur banāns ceļojis, pirms nonācis veikalā? Iespējams, veikala lete ir drošākā vieta, un banānus taču neēdam ar visu mizu. Piekrītu, ka kartupeļus nebērsi uz letes, tiem vajag iepakojumu. Bet par maisiņu izmantošanu ir vērts kādreiz padomāt. Vai tas tiešām vajadzīgs, jo tūlīt nonāks pie atkritumiem? Labi vēl, ja pie šķirotajiem.

No bezatkritumu dzīves filozofijas patīk princips par gudriem pirkumiem, proti, pirms pirkt, padomāt, kas tev ir nepieciešams. Vai vajag tik daudz? Pētījumi rāda, ka gadā viens Latvijas iedzīvotājs izmet aptuveni 140 kilo­gramus pārtikas. Ja to pareizinām ar iedzīvotāju skaitu, sanāk iespaidīgs apjoms. Arī to der atcerēties, nākamreiz veikalā piekraujot iepirkumu ratiņus. Cik no tā pēc laika nonāks atkritumos?

Kvēlākie zero waste pārstāvji atkritumos izmetot ļoti niecīgu apjomu, un skaidrs, ka tas nav pa spēkam lielajam vairumam sabiedrības, jo tas nozīmē kardinālu domāšanas un dzīvesveida maiņu. Bet to mainīt visgrūtāk. Taču vērts izlasīt kaut vai šīs dzīves uztveres pamatprincipus, paraudzīties caur tiem uz savu dzīves­veidu. Un , domājot par atkritumiem, piesārņojumu, atcerēties Amerikas indiāņu teicienu, ka “dabu mēs neesam saņēmuši mantojumā no senčiem, bet gan aizņēmušies no mūsu bērniem!” Jautājums – kādu mēs to viņiem atdosim?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *