Raksti

Domas

Vegānisms un politika

Jānis Gabrāns

Absolūti nenoliedzot cilvēku ēšanas izvēles – veģetārieši, vegāni – nav tomēr īsti skaidrs, kāpēc viņi tik ļoti negrib pazaudēt saikni ar gaļēdāju pasauli. Jo īpaši uz šādām pārdomām rosināja tīmeklī lasītā ziņa, ka aizvadītajā gadā pasaulē palielinājušies vegāniskā bekona tirdzniecības un ražošanas apjomi. Jā, vajag līdz tam aizdomāties – vegāniskais bekons! Te uzreiz jādomā par bērnību, kad “cepām” smilšu kūkas un vienaudžiem vai vecākiem piedāvājām kā īstās, viņi imitēja, ka gardu muti tās notiesā.

Kāda ASV uzņēmuma bekons tiek gatavots no kokosriekstu eļļas, rīsu miltiem un cietes. Savukārt kāda britu kompānija piedāvājot bekonu, kas ražots no Austrumāzijā pazīstamas pavedienu sēnes, vēl kādi veido alternatīvu no jūraszāļu proteīna. Tiek norādīts, ka uzņēmumi spējuši arvien vairāk pietuvoties gaļas garšai.

Tā arī nesaprotu, kā sader šīs divas lietas: vegānisms un bekons? Ja jau daļa cilvēku tik ļoti ir pret gaļu, kāpēc viņi tik ļoti vēlas, lai ēdiena garša būtu kā bekonam? Patiesībā varbūt vajadzētu noteikt, ko tad īsti var saukt par bekonu, tā teikt, skaidru definīciju. Arī kāds sojas ēdiens, kas izskatās līdzīgs šašlikam, nodēvēts par sojšliku, kas it kā būtu oriģinālnosaukums, un tomēr jādomā, kāpēc to vienkārši nevarēja saukt par ceptu soju, kāpēc tik ļoti gribējās pietuvināties šašlikam?

Atgriežoties pie bekona, kā neatcerēsies pirmskara Latvijas laikus, kad Latvijas bekons bija gandrīz kā viens no neatkarīgās valsts simboliem. Ko par to domās vegānu bērni pēc gadiem? Ka tiek runāts par kokosriekstu eļļu, rīsu miltiem, sēnēm vai jūraszālēm? Katrai lietai tomēr jau vēsturiski ir sava nozīme, un nevajadzētu censties izjaukt lietu kārtību.

Lai gan patiesībā jau šī “mode” – saukties zināmos vārdos, kaut saturs pilnīgi cits – vērojama daudzās jomās. Arī politikā, un cik daudz pasaules praksē, arī mūsu zemē, nav cilvēku, kuri sevi sauc par politiķiem, lai gan viņus politikai pat tuvu nedrīkstētu laist. Bet, vieniem “politiķiem” pazūdot, citi nāk vietā un konsekventi sevi cenšas saukt par politiķiem. Mēs brīnāmies, kāpēc valstī kopumā vai kādā pašvaldībā lietas neveicas kā vajadzētu, bet skaidrojums vienkāršs – tāpēc, ka ik pa laikam pie teikšanas tiek tie, kuri ir tikai politiķi pēc nosaukuma, ne pēc satura un būtības.

Viens komentārs

Sandris Ādminis

1. augusta laikrakstā “Druva” Jānis Gabrāns pauda neizpratni, kāpēc vegāniski produkti mēdz līdzināties ne-vegāniskiem, piemēram, bekonam. Mulsums ir saprotams, jo tikai nesen mūsu dzīvē ienākusi arī kafija bez kofeīna, alus bez alkohola, grāmatas bez papīra lapām, telefoni bez numuru ripām un pat rati bez zirgiem! Tagad arī produkti, kas garšo un izskatās pēc gaļas, bet miesnieks pat blakus nav stāvējis…* Pasaule sagriežas kājām gaisā! Ja nopietnāk, pasaule nemitīgi mainās un vienmēr jaunieviesumi ir saņēmuši neizpratni un vīpsnas, vai ne?

Atgriežoties pie bekona un vegānisma, žurnālists jautā: “kāpēc viņi negrib pazaudēt saikni ar gaļēdāju pasauli”?, viņam to jautāt liek tas, ka pasaulē strauji audzis vegāniskā bekona noiets. Šo pieaugumu drīzāk veicinājuši ne tie, kas jau sen turas pie vegāniska dzīvesveida – neiesaistās dzīvnieku izmantošanā, nogaļināšanā un patērēšanā. Vegāniskus produktus kā dzīvniekiem un videi draudzīgākus nereti izvēlas cilvēki, kas nav vegāni vai pat veģetārieši, bet vēlas piebremzēt ar “īstās gaļas” (no vārda “galināt”, kā vēsta “Etimoloģijas vārdnīca”) patēriņu, vienlaikus gūstot “gaļīgu” pieredzi. Bieži vien dzīvnieku izcelsmes produktu analogi, piemēram, augu piens vai vegāniskās desiņas ir arī “pārejas produkts” tiem, kas nolēmuši pakāpeniski mainīt savus ieradumus.

Gabrāna kungs tālāk jautā: “ja jau daļa cilvēku ir tik ļoti pret gaļu, kāpēc viņi vēlas, lai ēdiena garša būtu kā bekonam?”. Bet nav jau tā, ka kāds ir “pret gaļu”! Tiem, kas gaļu atmetuši, drīzāk ir iebildumi pret to, ka gaļas ieguves dēļ nogalina dzīvniekus vai pret lopkopības kaitējumu videi. Internetā klejo populārs joks: “Kāpēc vegāni kāro ēdienu, kas līdzinās gaļai? Tā paša iemesla dēļ, kāpēc cilvēki mēdz lietot mākslīgos locekļus. Izskatās tāpat, sajūtas tās pašas, aizpilda caurumu un galu galā nevienam nav salauzta sirds!”.

Tātad runa ir par funkciju. Ne jau “īstā” gaļa, desa, piens vai biezpiena sieriņš ir tas, ko vēlas cilvēki, kas no tiem atteikušies, bet gan šo produktu radītās sajūtas, atmiņas, garšas, smaržas un citu baudījumu. Sojšliks (par ko autors arī brīnās) radās, lai ap Jāņu ugunskuru ikvienam ir iespēja baudīt grilēšanas priekus, vienlaikus dzīvojot saskaņā, piemēram, ar savu ētisko pārliecību, ka ir vērts mazāk dzīvot uz kakla citām jūtošām būtnēm. Stāsts ir par to, kādu funkciju pilda un kādas vajadzības apmierina lietas, produkti un prakses. Ja kaut ko var paveikt ar mazāku kaitējumu sev, dabai vai dzīvniekiem nekā senos laikos – kāpēc to nedarīt? Diez vai gribam atgriezties pie sendienu pieejas medicīnai vai konfliktu risināšanai. Tā izprotami arī centieni atdarināt gaļas produktus bez asins izliešanas.

* Patiesībā gaļas kombināts ir pavisam tuvu stāvējis daudziem vegāniskiem “gaļīgajiem” produktiem: tikko Latvijā lielākais gaļas pārstrādes uzņēmums (“Rēzeknes gaļas kombināts”) laida tirgū vegānisku desu un cīsiņus, upurējot tikai zaļos zirnīšus.

Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *