Raksti

Domas

Vecvectēva personas dati

Mairita Kaņepe

Katram cilvēkam pienāk vecums, kad tas sāk interesēties par tālākiem senčiem, lai noskaidrotu sev svarīgus jautājumus – no kurienes esmu cēlies, kas es esmu, kas bijuši tālie senči, cik lielas bijušas viņu celtās mājās, kā zemnieki tās iekopuši.

Līdz šim šķita, ka atliks tikai vēlēties un visu to, vismaz daļu, varēšu arī izzināt. Ir arhīvi, turklāt tagad arī arhīvu dokumenti jau tiek digitalizēti. Arhīvu grāmatu lappusēs jau var ielūkoties, neizejot no mājas – caur internetu. Tur neklātienē var sastapties ar tiem senču senčiem, kas pēc dzimtbūšanas tika pie uzvārdiem, kas devās pasaulē laimi meklēt, jo nebija vairs dzimtcilvēki.
To, ka mani vecvecvectēvi nav devušies uz Brazīliju un Sibīriju, kur ģimenes tika pie brīvām zemēm, jau zināju. Paturēju prātā, ka tepat vien, tagadējās Latvijas valsts teritorijā, atradīšu meklējamo, bet vectēvu un viņu ģimeņu locekļu dzimšanas dati jau zināmi – iekalti kapakmeņos. Tas arī sākumpunkts, lai sāktu pētīt un uzzināt vairāk par vectēvu vectēviem.

Alūksnes luterāņu baznīcas draudzes kādreizējais mācītājs bijis atjautīgs un pratis Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara laikā noslēpt baznīcas grāmatas – visus reģistrus par draudzes locekļiem. Par to nopriecājos. Atliks aizbraukt uz Alūksni, apmeklēt mācītājmuižu, kur aizvien baznīcas kancelejā glabājas senie dokumenti. Mā­cī­tā­j­muižas arhīvs glabā datus par baznīcas draudzes kādreizējiem locekļiem, viņu ģimeņu svarīgākajiem notikumiem, kas reģistrēti laikā līdz 1945. gadam.
Kas izrādījās? Eiropas Savienības izstrādātā regula pagaidām liedzot izpaust trešajām personām datus no senā arhīva. Mācītāja sacītais, vēl nepārkāpjot mācītājmuižas slieksni, mani pārsteidza nesagatavotu. Uz mirkli pat zaudēju valodu, domādama – vai tas būtu kāds joks? Mans iebildums, ka “regulējamie” dati jau lasāmi latviešu kapsētu akmeņos, durvis uz baznīcas arhīvu Alūksnē neatvēra.

Vai tiešām no Briseles tuvojas Alūksnei un Latvijai regula, kura jau apturējusi pat baznīcu kanceleju sadarbību ar sabiedrību? Man sacīja – septembrī par to ziņošot. Tad būšot kāda skaidrība un varbūt arī iespēja atkal interesēties par pagājušos gadsimtos dzimušajiem. Malēnieši pamanās pamatīgi pārspīlēt! Nav jādodas uz Briseli, lai lūgtu atļauju izpaust datus, kad dzimuši, laulājušies mūsu vecvecvecāki, cik viņiem bijis bērnu. Nekas taču nav jāsaskaņo, ja runa ir par mirušu cilvēku datiem.

Cita lieta, ja kāds trešais grib rīkoties ar mūsu katra, kas esam dzīvi, personiskajiem datiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *