Raksti

Domas

Vara dārzos sveču sasaukšanās

Mairita Kaņepe

Oktobra sākums Latvijā ļauj uzziedēt vara dārziem. Tur, kur ozolu audzes, vara dārzi izceļas. Arī vientuļš simtgadīgs koks ar savu brūno apmetni izskatās varens. Ja lapās iespīd saule, ozols atgādina tēlus, kas stāsta par senu pagātni.

Bērni par pagātni vēl maz ko zina. Viņi vairāk jūsmo par šodienu, par saujā paņemto ozolzīli. Maza dabas velte. Kā gan tā var darīt brīnumu lietas – ozolu izaudzēt? Redz, ka var! Uz maza kātiņa izspraucies ozolzēns jau rāda ņipru apņemšanos augt par lielu vīru.

Latviešiem ierasts rudens tumšajos vakaros izveidot gaismas dārzus, tad kapsētās iemirdzas sveču liesmiņas. Pakrēslā atdzīvojas un pastaigājas ēnas. Sveču sasaukšanās raisa domas, ka varbūt, jā, varbūt mēs viens otru pasveicinām. No šejienes veļu valstībā, no tās caur liesmiņām atnāk mirkļa pieskāriens šai dzīvē.
Iespēja pasveicināt veļus viņu valstī ir tik pašsaprotama gada ritējumā. Tumšais laiks nāk un iekaro diennakts lielāko daļu, bet tas nevar aizkavēt domas. Tās skraida teciņiem vien. Daļu izdodas sasiet pušķītī un paturēt kādu brīdi pie sevis. Vecvectēvam citā saulē līdzi tika dots Lāčplēša Kara ordenis. Vecvecmātei bija garāks mūžs. Viņa dzīves gājumu ritināja pacietīgi. Viena no seģenēm aiziešanā tika dota līdzi, lai pašu austais būtu blakus. Mātes un tēvi veļu valstībā pavadīti lielās asarās. Daļu no dzīves smaguma viņi ņēma sev līdzi, cerot, ka palicējiem tā būs mazāk.

Vara dārzi savā vidū iesaukuši arī gados vēl tik jaunos. Kas zina – sarindotie sveču simti pēc tam, kad to licēji atstājuši kapsētu, veido stāstu nakti. Garu nakti. Kādreiz latvieši veļus arī pamieloja. Ziedoja nevis gaismu, bet ēdienu, lai pulcētu tos, iegūtu labvēlību no aizgājējiem, lai darbi un domas nākotnē raisās piepildītas un pēctecības caurvītas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *