Raksti

Domas

Vai svinēsim vilšanos

Sarmīte Feldmane

Tā vien liekas, ka nekas nedod tādu gandarījumu, kā nokritizēt otru. Pateikt, ka vajadzējis darīt pavisam citādi. Kā? Nu pavisam citādi, tikai ne tā. Un tā tas noteikti turpināsies līdz oktobrim. Brīnumus dzirdēsim. Ne tikai par saulaino tāli, uz kuru ceļš jau nogreiderēts, tikai asfalts jāuzlej, arī par elli, kurā, izrādās, dzīvojam.

Ja pašam prātiņa un saprašanas nav iedots īpaši daudz, tad apgūt prasmi nomelnot citus padodas daudziem. Viss ir tik vienkārši – man vajag, es gribu un vairāk nekas mani neinteresē. To var teikt arī par ne vienu vien, kurš iecerējis kļūt par Saeimas deputātu. Lai gan nemitīgi runā, ka veco vietā jānāk jaunajiem, tie paši jaunie ne vienu vien vēlētāju atbaida. Ne ar idejām, kas bieži vien šķiet noskatītas zvaigžņu kartē debesīs, bet ar agresiju, ļaunumu, draudiem. Konkrētas rīcības solījumu un mērķu jau nav, ir kā eposā savirknēti vārdi. Un diemžēl neder arī – neklausies manos vārdos, skaties uz maniem darbiem -, jo ne viens vien taisnīgas un labklājības valsts būvētājs, izrādās, vairākkārt caurkritis, kaut kur pakrāpies, kaut ko nolaidis… Bet runāt māk – skaļi, pārliecinoši, ar drebošu balsi, kad auditorijai vajag.

Garajā Saeimas deputātu kandidātu sarakstā netrūkst pelavu un netrūkst graudu. Kā atsijāt? Tehnoloģijas attīstījušās, vētījamās mašīnas arī, tikai godprātīgus darītājus no tukšrunātājiem nemāk atšķirt ne mašīnas, ne cilvēka prāts. Kāda nu tā galva plecos ir, tāda ir.

Latvieši māk svinēt. Arī vilšanos. Un tāda noteikti ir nākamā diena pēc vēlēšanām. Un atkal cits citu var saukt dažādos vārdos, visbiežāk tādos, kuru nozīmi pats teicējs nezina.

Vai tiešām tā ir pasaules kārtība, ka vismaz kaut cik apmierināts cilvēks nebūs nekad? Ne jau ar sevi, ar citiem. Kāds laucinieks sūkstījās, ka, redz, ceļinieki sadomājuši rekonstruēt ceļu, kas ved cauri pagasta centram. Bet būs taču svētki, kur liks mašīnas, kā tiks uz balles placi, vai tad par to nebija jādomā?! Un vēl – ceļa malās rok grāvjus, lai puikas var sisties. Ir jau tiešām traki – nerēķināties ar svētku datumiem un strādāt! Cik ļoti cilvēks ir vērsts uz sevi, savām vajadzībām, ērtībām, ka viņam vienalga, kāds ir tas ceļš, ka no sirds būtu jāpriecājas, jo nebūs jābrauc pa bedrēm. Vienus svētkus mainīt pret salabotu ceļu!

Svētki – tie ir kas tāds, ko visi saprot. Ceļu būvi arī visi saprot – tur neviens neko nedara, nemāk, projekts nekam neder, vajadzēja citādāk. Kad tādam gudriniekam pajautā, vai tad labu ceļu nevajag, atbilde – skaidrs, ka jāremontē.

Tādi dīvaiņi esam, savā pēļu gultiņā snauzdami, pat sapņot nemākam. Kur nu vēl sapņus īstenot. Bet vienu gan mēģinām- neļaut citiem kaut padomāt, ka vajadzētu pasapņot. Cik procentu Latvijas balsstiesīgo ir tādi? Un cik Saeimas deputātu kandidāti?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *