Raksti

Domas

Vai emocijās balstīts lēmums?

Sandra Trēziņa

Pavisam nesen sabiedriskajos medijos izskanējušas ziņas par Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) lēmumu, ka “no 2026./2027. mācību gada visās izglītības iestādēs kā otrā sveš­valoda būs jānodrošina kāda no Eiropas Savienības (ES) valodām vai svešvaloda, kuras apguvi regulē noslēgtie starpvaldību līgumi izglītības jomā”. Tālāk arī ministrijas paskaidrojums: “Tas nozīmē, ka kā otro svešvalodu skolās vairs nevarēs izvēlēties krievu valodu.”

Jā, Krievijas iebrukums Ukrainā radījis rezonansi, paātrinājis ieceru realizēšanos visā pasaulē, protams, arī Latvijā, visdažādākajās jomās. Par izdarīto un joprojām notiekošo vardarbību Ukrainā Krieviju ienīstam tik ļoti (varbūt arī mazliet sevi, jo apzināmies savu bezspēcību), ka, manuprāt, reizēm pārsvaru ļaujam ņemt emocijām, ne saprātam.
Piedzīvojot lielākus un mazākus skandālus, gāzti padomju varu simbolizējošie pieminekļi, pieņemts lēmums Latvijas izglītības iestādēs kā mācību valodu lietot tikai latviešu valodu. Apsvei­cami! Sen jau to vajadzēja! Tā domā lielāka daļa to, kas šodienas politiskajā situācijā runā skaļi un atklāti. Savukārt pārējie klusē vai runā tikai klusināti, slepus, jo runāt krievu valodā, iestāties par krievu valodu nozīmē saņemt sabiedrisko nosodījumu, nopēlumu, pat, vismaz emocionālu, uzbrukumu.

Var jau būt, ka arī man tas pienāksies, jo uzdrošinos teikt, ka valoda pati par sevi nav vainīga, ko sadara tās lietotāji. Vēl jo vairāk – ne jau visi, kam krievu valoda ir dzimtā, ir vainojami un atbildīgi par to, kas šobrīd notiek Ukrainā, Latvijā, pasaulē. Tādēļ uzskatu, ka Latvijā pilnībā atteikties no krievu valodas apgūšanas aizlieguma formā ir kļūda, drīzāk emocijās, ne saprātā balstīts lēmums. Nu kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka jāsaprot, jāzina, ko tepat aiz robežas runā agresīvais kaimiņš, ko viņš domā, ko no viņa sagaidīt. Turklāt kur paliek krievu tautas māksla, kultūra, zinātne, galu galā bagātā, skaistā krievu valoda! Tās tomēr ir vērtības, par kurām zināt nav ne lieki, ne nosodāmi. Un kur palikusi atziņa, ka jebkura valoda, kuru apgūstam, ir neatņemama bagātība? Jā, vietā būs citas, Eiropā atzītas valodas, taču, manuprāt, krievu valodai kā izvēles iespējai tomēr jāpaliek…

Un ja jau atkal par valodu, vai daudz vairāk nebūtu jāsāk uztraukties par angļu valodas dominēšanu jauniešu saziņā, pat domāšanā. Vai nav pienācis laiks skolu mācību programmās palielināt latviešu valodas un literatūras stundu skaitu uz angļu valodas stundu rēķina, jo šo svešvalodu labāk par dzimto zina jau gandrīz katrs pirmklasnieks.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *