Raksti

Domas

Vai bija tā vērts?

Sandra Trēziņa

Beidzot ir viena lieta, kurā uzvarējis taisnīgums, beidzot var domāt, ka Latvijā tomēr pastāv tiesiskums, jo beidzot notiesājošs spriedums pasludināts tik daudzus gadus ilgušajā tiesas prāvā, kas izskatīja un izvētīja Aivara Lemberga pastrādātos noziegumus. Lietas materiāli apkopoti daudzos sējumos, spriedums vien nopietna romāna apjomā. Kā saka speciālisti – būs arī mācību materiāls tiesu zinībās. Bet vai mācību materiāls arī sabiedrībai?

Dzirdot vai lasot par A.Lembergu, viņa darbību, vēl aizvien nākas sastapties ar ļoti atšķirīgiem viedokļiem. Visvairāk viņu aizstāv novadnieki ventspilnieki, bet fanu netrūkst arī citu novadu iedzīvotāju vidū. Šīs dīvainības iemesls formulēts apmēram tā: “Jā, viņš varbūt zog, iedzīvojas negodīgā ceļā, bet ir saimnieks savā pilsētā, atbalsta savējos.” Skaļi gan netiek pateikts, bet saprast jau var – zaglis savā bagātībā dalās ar citiem vai vienkārši nopērk cilvēku uzskatus, pārliecību, atmaksā sev vēlamu rīcību. Tā nu laikam varētu uzrakstīt vēl kādu mācību materiālu “Ko nauda dara ar cilvēkiem”. Lai nopirktu tik daudzu cilvēku prātus un rīcību, naudas vajag ļoti, ļoti daudz. Kā jau zinājām, bet tagad arī redzams – tās viņam patiešām nav trūcis. Un nav jau, ko liegties – apbrīnojama tomēr ir viena cilvēka māka un spēja saraust, pieraust, izmānīt, piesavināties tik daudz! Gribot negribot jāatzīst, ka tur vajadzīga ne tikai mantrausība un nekaunība, vajadzīgs prāts un izmanība, gudrība manipulēt ar sev pieejamo informāciju un faktiem, ar sev izdevīgiem līdzcilvēkiem.

Un tad kaut kā klusiņām piezogas jautājums, kur Aivars Lembergs tomēr kļūdījās, ko izdarīja nepareizāk kā citi viņam līdzīgie oligarhi, ja tomēr “iekrita”? Naudas pietrūka? Diez vai. Gribētos ticēt, ka tomēr augusi mūsu tiesības un taisnīgumu sargājošo amatpersonu profesionalitāte un galvenais – spēja stāvēt pretī naudas kārdinājumam.
Jā, ir jau žēl, ka sabiedrībai līdz tādai izaugsmei bija jāgaida veselas paaudzes nomaiņa, ir žēl, ka visi tie līdzekļi un enerģija, ko pārvaldīja A.Lembergs, netika pielietoti jēdzīgāk, taisnīgāk.

Dīvaini, bet mazliet žēl arī paša notiesātā. Visu savu darbīgāko mūža daļu viņš tomēr vadījis kā apsūdzētais, jādomā, tomēr baidīdamies un uzmanīdamies. Tagad, gandrīz jau mūža nogalei tuvodamies, šis sirmais cilvēks piedzīvo visa (vismaz ļoti lielas daļas) iegūtā zaudēšanu un dodas cietuma kamerā…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *