Raksti

Domas

Uz piena lāsi kārām acīm neskatās

Andra Gaņģe

Vakardienas numurā “Druva” rakstīja par pienu, ko skolēniem gādā par Eiropas Savienības finansējumu. Šodien manā e-pastā iekrita fotogrāfijas, kurās redzams, kā papīrgrozos ieklātajos plastmasas maisos izveidojušies nelieli piena ezeriņi, bet apkārt mētājas tukšas vai pustukšas (attēlā to nevar saprast) piena paciņas.

Atcerējos, kā pirms vairākiem gadu desmitiem mani mācīja, ka maizīte, kas nokritusi zemē, jāpaceļ un jānobučo, tā godinot ieguldīto cilvēka darbu un dabas dās­numu. Saprotu, ka laiki mainās un mainās vērtības, un tā tam jābūt. Patiesībā jāpriecājas, ka bērniem nav kārām acīm jāskatās uz katru maizes kumosu vai piena lāsi, ka pārtikas netrūkst un visi ir paēduši. Taču vai tad nav jāmainās līdzi arī visam pārējam? Ja saprotam, ka, pirmkārt, ne visi bērni drīkst dzert pienu, otrkārt, ka daudzi to negrib, varbūt vajadzētu pārtraukt cilvēku darbu un naudu liet papīrgrozos un pēc tam atkritumos? Varbūt līdzekļus, ko saņemam no Eiropas piena programmas, iespējams iztērēt kaut kā lietderīgāk, ar lielāku atdevi? Līdzīgi jau pērn raisījās publiskas runas par programmu “Skolas augļi”. Iecere izcila – radināt bērnus pie veselīgiem produktiem un ar tiem nodrošināt, taču nereti atklājās, ka bezmaksas ābols pūst kādā skapīti, sola atvilktnē, pat skolas somā. Un nauda iztērēta bezjēdzīgi.
Nez kāpēc man līdzīgas domas nākušas prātā arī par skolas bērnu pusdienām, ko apmaksā valsts vai pašvaldība. Spriežu, ka jaunākie bērni, pirmo trīs četru klašu skolēni, labprāt ēd kopgalda ēdienu. Var jau būt piekto, sesto klašu audzēkņi arī, taču man nav tādas pārliecības par vecākiem bērniem, proti, par pusaudžiem un jauniešiem. Jo pusdienas vietas un satura izvēli jau nosaka ne tikai nauda un ēdienkarte. Pusaudžiem un jauniešiem ir citi kritēriji. Ja klases vai grupas līderis noteiks, ka galdā liktais nav pietiekami garšīgs (silts, auksts vai vēl kā citādi neatbilstošs), arī citi tikai parakņāsies pa šķīvi. Ja viņš izlems nedoties uz ēdnīcu, lai ieturētu pašvaldības kases samaksāto maltīti, bet starpbrīdī aizskries uz tuvāko veikalu pēc čipsiem vai smalkmaizītes, visticamāk, lielākā daļa klasesbiedru darīs to pašu. Tomēr pusdienas ir pagatavotas un par tām tiek samaksāts. Mazās pašvaldībās šīs summas nav lielas, tomēr arī tā ir nauda, kuru lietderīgāk varētu izmantot citur.

Par daudz ko, labu gribot, mēs lemjam pēc vakardienas, bet ir pienākusi šodiena. Un vecais neder. To pierāda papīrgrozā izlietās piena paciņas. Jā, par bērnu, pusaudžu, jauniešu veselīgiem ēšanas paradumiem jāgādā, jā, ģimenēm noteikti atbalsts arī šajā jomā būtu vajadzīgs. Vien jāatrod veidi, kā to darīt mūsdienām atbilstīgi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *