Raksti

Domas

Trūkst arī labu darba devēju!

Jau aizmirsies laiks, kad katra dzirdēta ziņa, ka kādā firmā vajag darbiniekus, tika uztverta kā laimīga iespēja. Tagad darba piedāvājumu sludinājumi ir visur – presē, internetā, uz informācijas dēļiem, tirdzniecības vietās un daudz kur citur, kur strādājošā meklētājs cer, ka kāds piestās. “Nav, kas strādā!” saka teju katrā nozarē. Lai piesaistītu firmai darbiniekus, tiek izmantotas dažādas metodes. Vispirms jau zeltainas saulesgaismas pielieti solījumi. Parasti jau – jādara būs tas pats, kas līdz šim, tikai alga lielāka, darba mazāk, un, ja labi strādāsi, būs bonusi. Katrs gribam veidot savu dzīvi labklājīgāku, un neizmantot kādu piedāvājumu patiesi būtu muļķīgi. Un ja pēc tam vēl jāmokās pašpārmetumos – kāpēc toreiz paliku te, bija taču iespēja.

Tā nu darbinieku trūkuma laikā staigāšana no vienas darbavietas uz nākamo nav nekas neikdienišķs. Protams, starp darba meklētājiem ir tādi, kuri tā īsti nemaz strādāt nav gatavi, un tādi, kuriem izsapņotais laimes putns, vienmēr gandrīz noķerts, izslīd no rokām. Taču pārsvarā cilvēki grib nopietni strādāt, apgūt ko jaunu, iedzīvoties kolektīvā, justies piederīgi. Tas ir tikai normāli. Lai šīs cerības piepildītos, liela atbildība jāuzņemas darba devējam. Un te nu sākas stāsts par solījumiem, cerībām un vilšanos.

Ne reizi vien taču satikti cilvēki, kuri priecīgi paziņo, ka maina darbavietu, ka jaunajā būs labāk, jo tā solīts. Paiet neilgs laiks, un jūsma noplakusi: “Nu katrā vietā jau savas utis.” Un te sākas cits stāsts. Protams, var teikt, ka darbinieks sacerējies, nesaprot, kāda uzņēmumā kārtība, un tā tālāk. Taču ko darīt, ja solījumi un realitāte nesakrīt? Ne mazums dzirdēts, ka solīta lielāka alga. Tās dēļ darbinieks maina firmu. Kad sāk strādāt, izrādās – saproti, vairāk mēs nevaram maksāt. Solīja nodrošināt mašīnu, bet visiem patlaban neiznāk. Solīja atbalstīt idejas, kuras darbinieks izteica pārrunās, jo viņš vēlas pilnveidoties, bet pretī dzird – mums te sava kārtība, mēs tā nedarām, mums to nevajag. Tad vēl izrādās, ka balss pacelšana kolēģu sarunās te ir ierasta. Putnam spārni tiek apgriezti. Vai prieks vairs iet uz darbu, ar kuru tika saistītas tādas cerības? Arī kolēģi ļaunpriecīgi met acis – aplauzies gan!

Ko darīt pēc šādas vilšanās? Iet prom un meklēt citu darbu, ja negribi ieiet rutīnā, pieņemt haotisko saimniekošanas procesu. Un no uzņēmuma īpašniekiem un kolēģiem dzirdēt patiesību par sevi – ka nevajag par daudz iedomāties, ka ne tādi vien te pastrādājuši. Ja uzņēmējs grib darbiniekam ieriebt, viņš nepiekrīt, ka abas puses vienojas par darba attiecību pārtraukšanu. “Raksti atlūgumu!” reizē ar ironisku smīnu tiek pateikts, piebilstot: “Bezdarbniekos trīs mēnešus netiksi, dzīvo nu bez naudas!”

Uzņēmumos, firmās trūkst strādājošo. Cik nav dzirdēts – cilvēki negrib strādāt. Bet vai darba devējs pret tiem, kuri grib un prot, izturas ar cieņu, novērtē, vai viņam svarīgākais ielikt vienu skrūvīti gadiem neeļļotajā mehānismā. Tie laiki mainījušies, kad zāģētavās, neprasot normālus darba apstākļus, par santīmiem bija gatavi strādāt lauku vīri, kad būt pārdevējai lielveikalā jau bija novērtējums, ka tu kaut ko spēj. Arī cilvēku prasības pieaug, tāpat sapratne par nodokļiem, darba vidi, attiecībām kolektīvā. Uzņēmējs nav godīgs, ja rada par sevi sapņus, bārsta solījumus. Un tas jau ir jautājums par paša samaitāto prestižu.

Darbaspēks mainās, laiks mainīties arī darba devējiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *