Raksti

Domas

Tiešām – nekā personīga

Sarmīte Feldmane

Nekā personīga, tikai bizness! Tā var teikt par teju visu, ko tā īsti neizprotam, jo jautāt, mēģināt izzināt, kas un kā, kāpēc, varbūt tomēr tā nav vai nevajadzēja, ir velta laika šķiešana. Ne kāds tev ko skaidros, ne pierādīs, tikai strikti pateiks – tagad ir tā. Ko darīt, ja ir tā? Neko. Dzī­vot vien tālāk.

Zinu daudzus, kam garšo sviests. Neatkarīgi no tā, vai tas kādubrīd bijis kaitīgs vai ne, un pazīstu arī tādus, kuri trekno piena produktu neņem ne mutē, jo eļļainais margarīns taču veselīgāks. Sviests un margarīns kā divi puikas ģimenē nespēj sadalīt mammu – pircēju. Katram gribas lielāku mīlestību nekā otram. Un tā arī tiek mētāta. Padomju laikā sviests bija deficīts un, likumsakrīgi, arī kaitīgs. Līdz ar Atmodu veikalu plauktos nonāca krāsainas margarīna kārbiņas, televīzijā reklāmas gan par vitamīniem margarīnā, gan šī piena produkta vijīgumu – tik viegli uzsmērēt uz maizes. Nabaga sviestiņš stāvēja maliņā, un arī tam pielēja klāt eļļu, lai labāk slīd pa maizes riku.

Cik gan nesen tika stāstīts, ka palmu eļļa ir veselīga, sviests ar saviem taukiem lai nenāk tuvumā. Nupat atkal zinātnē, pārtikas rūpniecībā, arī mārketinga nozarē viss mainījies. Visi vienā balsī skandē – sviests nav kaitīgs.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes asoc. profesore Dr.oec. Ingūna Gulbe uzsvērusi, ka ir mainījusies sabiedrības domāšana attiecībā pret sviestu. “Atse­višķi zinātnisku pētījumu atklājumi ir veicinājuši kvalitatīva sviesta popularitāti un līdz ar to pieprasījumu,” bildusi profesore, skaidrojot, ka sviests kļuvis par sava veida trendu uztura pasaulē.

Nudien daudzi jūtas vienkārši piečakarēti. Bija kaitīgs, nu ir veselīgs. Cik ilgi tā būs? Kamēr sviesta reklamētājiem pietiks naudas vai margarīna ražotājiem izdomas? Ko tur – nekā personīga, tikai bizness. Cik gadus zinātnieki centās pierādīt, ka sviests ir kaitīgs, lai nonāktu pie secinājuma, ka tas tā nav.

Tāda ir patērētāja dzīve – jārēķinās, ka vienmēr kāds mēģinās tevi apvest ap stūri, lai parādītu lielu pigu.

Nupat Eiropu apskrējusi ziņa, ka vairākās vistu un olu pārbaudēs atrasta fipronila viela, ko izmanto insektu iznīdēšanas līdzekļos. Pasaules Veselības organizācija norādījusi, ka indīgā viela cilvēkiem var radīt aknu, vairogdziedzera un nieru bojājumus, ja tiek izmantota uzturā ilgstoši. Aptuveni 180 fermas Nī­der­landē uz laiku slēgtas un uzsākta kriminālizmeklēšana, bet miljoniem olu, ko bija paredzēts piegādāt Vācijai, atsauktas no Nīderlandes robežas. Vai tas, kurš izmantoja kaitīgo vielu indēšanai, zināja, kāda tā ir? Var­būt arī ne. Bet tas, kur šo vielu ie­gādājās, visticamāk, gan. Me­di­jos izskanējis, ka par to zinājuši arī attiecīgie dienesti. Kaut ko darīt nozīmē iejaukties biznesā. Un kārtējoreiz – tikai bizness. Un tajā ir tikai darījums, izdevīgums un patērētājs. Viņam, nevis cilvēkam vai iedzīvotājam, sīkumi nav jāzina, svarīgākais, ka produkts patīk, garšo, ir noderīgs. Ja domājat, ka kaut ko tādu nevajag, būs komanda, kas pārliecinās par pretējo.

Bieži jo bieži medijos skandē, ka katram pašam jāizvērtē, ko stāsta, jāpārliecinās, kur ir patiesība. Kā man reiz par visām reizēm no zinātniekiem gribas uzzināt – vai sviests ir kaitīgs vai tomēr ne. Un par to vairāk neklausīties muļķības. Ne par jaunām iespējām un tehnoloģijām, ne vie­dokļu maiņām, ne jauniem atklājumiem zinātnēs un sabiedrības garšas maiņu. Bet kas ar mani notiks, ja ēdīšu Nīderlandes vistu dētas olas. Kāds nopelnīs, ne jau personīgi mani maldinot un indējot.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *