Raksti

Domas

Telefonu atkarība

Pārfrāzējot kādu labi zināmu dzeju, gribas teikt – kad pienāks latviešiem tie laiki, kad iemācīsimies pasākumos izslēgt savus mobilos tālruņus. Patiesībā jau šī tēma veca kā pats mobilais, lai gan 27 gadi tāda jaunība vien ir. Šobrīd bez mobilā, galvenokārt viedtālruņa, ikdiena nav iedomāja, jo tajā notiek viss – saziņa, informācijas atrašana, maksājumu veikšana un daudz kas cits. Iespēju tik daudz, ka, lai tās izmantotu, tiek tērēts daudz laika. Tāpēc vairs nav jābrīnās par ainām, kad kompānijā atnākuši uz kafejnīcu, restorānu un apsēdušies pie galda, cilvēki iegrimst katrs savā tālrunī.

Man likās, ka arvien vairāk sarodot ar savu skārienjūtīgo draugu, cilvēki iemācīsies arī kontrolēt tā lietošanu, vispirms jau atslēgt skaņu pasākumos, sarunās, vispār sabiedriskās vietās. Diemžēl situācija nemainās, un patiesībā uz rokas pirkstiem var saskaitīt sarīkojumus, sanāksmes, sapulces, konferences, kurā kādam neiezvanīsies telefons. Pat situācijās, kad pirms tam tiek aicināts tos izslēgt, atrodas kāds vai pat kādi, kuri aicinājumu ignorē vai nav dzirdējuši, jo tajā brīdī jau bija iegrimuši virtuālajā vidē.

Man liktos – ja nu kāda tālrunis tiešām iezvanās, citiem uzreiz vajadzētu pārbaudīt, vai viņi savam telefonam skaņu izslēguši, bet itin bieži pēc brīža ieskanas vēl kāda somiņa vai kabata. Un pārsvarā ne jau neitrāls signāls, bet dziesma, kas dažkārt nekādi neiederas pasākuma atmosfērā.

Vēl trakāk ar tiem, kuri, it kā izpildot prasību atslēgt skaņu, atstāj telefonu vibrozvana režīmā. Tad kaut kur telpā kādā brīdī atskan tik nodevīgā dūkoņa. Ja telefonam iezvanoties, tā īpašnieks ķer un grābj, lai to atslēgtu, interesantākais – ja tālrunis noslēpts kaut kur dziļi somā, dūcošo tālruņu īpašnieki bieži tēlo kurlus, izliekoties, ka tas uz viņu neattiecas. Ja gadās kāds ļoti nepacietīgs zvanītājs, dūkoņa pavada pasākumu krietni ilgāku laiku.

Tāpat, gaidot rindā pie ārsta, iestādē kādam noteikti iezvanīsies tālrunis un viņš arī tūlīt uzsāks skaļu sarunu, neliekoties traucēts. Un kā dzirdēts, tas notiek arī, ieejot pēc kāda pakalpojuma kabinetos. Dažkārt arī tur parunāt pa tālruni par tēmu: kā iet, ko dari, labi, neko , ir svarīgāk par to, kāpēc viņš konkrētajā vietā ieradies.

Atzīšos, tāpēc man arī netīk braukt sabiedriskajā transportā, jo tur obligāti nāksies klausīties, kā kādam iet, kur bijis, kā ģimenē un tamlīdzīgi. Kāpēc gan kādam būtu man jāuzbāžas ar savu dzīvi un problēmām, ja vien neesmu psihologs vai psihiatrs un par to nevaru paprasīt honorāru.

Patlaban rit digitālā nedēļa, kurā māca, kā lietot mobilo tālruņu aplikācijas, bet varbūt vispirms vajadzētu mācīt, kā lietot mobilos telefonus sabiedriskajās vietās.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *