Raksti

Domas

Teātra dzīves garša

Iveta Rozentāle

Tā kā šodien ir Starptautiskā teātra diena un teātris man ir ļoti tuvs, vēlējos šoreiz ieskatīties režisoru domās, jo viņi ir tie, kas spēj uz skatuves uzburt jaunu dzīvi, ieskatīties nākotnē vai ļauj caur redzēto atpazīt pašiem sevi.

Jā, šobrīd teātris ienāk mūsu katra mājā pavisam burtiski vairāk nekā jebkad, jo daudziem mākslas baudīšana ir kā dienišķā maize, kas nepieciešama, lai izkāptu no ikdienā staigātajām kurpēm un iekāptu citās – brīnumainās, pārsteidzošās un brīvību sniedzošās, pārkāpjot ikdienā uzliktajām robežām un paskatoties tālāk un plašāk. Māksla rada un atbrīvo emocijas – tās emocijas, kas ir aizturētas vai kuras nemaz neapzināmies. Māksla palīdz rast atbildes uz jautājumiem, ko paši sev esam uzdevuši, vai rosina uzdot jaunus jautājumus, tā palīdz aizmukt no realitātes vai gluži otrādi – to ieraudzīt. Oļģerts Kroders ir teicis: “Ja viss ir māksla, tad nekas nav māksla. Un tas attiecas ne tikai uz mākslu, bet uz visu dzīvi.” Cēsu teātra režisore Edīte Siļķēna norāda: “Aktiermāksla dzīves garšai piedod prieka un pārpilnības sajūtu. Tā spēj sniegt pozitīvas emocijas un enerģiju.” Lai spētu radīt izrādi, kas aizrauj skatītājus, režisoram ir jājūt mūsdienu laiks un jāizjūt lugas nestais vēstījums, tā Māra Ķimele ir teikusi: “Man gribas uzminēt un attīrīt, un ieraudzīt to skeletu un kaulus – kā luga ir būvēta.” Bet Viesturs Kairišs atzīmē: “Es visu laiku meklēju diedziņus ar savu sirdi, manu personisko motivāciju. Jo personiskāks darbs, jo vairāk to izjutīs skatītājs, jo darbs būs sanācis labāks.”

Teātris nav iespējams bez cilvēku attiecībām, tās veido izrādes stāstu un noskaņu. Māra Ķimele allažiņ savās izrādēs pievērsusi uzmanību sievietes un vīrieša attiecībām: “Cilvēki tic sociālajam uzstādījumam. Un, ja sociālās iekārtas uzstādījums ir, ka vīrietim ir tiesības valdīt pār sievieti un tiesības noteikt, ko viņa dara, ar ko viņa nodarbojas, kur viņa iet un neiet, tad tā arī dara. Tas bija tikai pirms simts gadiem un tepat Eiropā. Vienkārši aizmirstas. Jau pēc četrām paaudzēm aizmirstas, kā tas bija.” Rēzija Kalniņa, kuru zinām ne tikai kā aktrisi, bet arī režisori, ieskicējusi mūsdienu redzējumu par sievietes un vīrieša attiecībām: “Esmu pilnīgi pārliecināta, ka vīrieti ceļ sieviete, kas viņam ir blakus. Vai nu ceļ, vai arī gremdē, jo sieviete ir kā kāpnes – ved uz debesīm vai arī ved lejā uz elli.” Tāpat viņa paudusi domu: “Cilvēks ir garīgi nobriedis, kad vairs nevajag, lai otrs viņam pieder, bet vienkārši ir laimīgs par to, kādas emocijas otrs izraisa. Tā ir patiesa mīlestība.”

Režisoriem ir jāspēj sajust vissmalkākās nianses – cilvēku attiecībās, dzīves notikumos un noskaņā. Tā, runājot par cilvēkiem un dzīves dzīvošanu, Eduards Smiļģis ir raksturojis: “Dzīvei ir tikai divi veidi: trūdēšana un degšana. Bailīgie un alkatīgie izvēlas pirmo, drosmīgie un pašaizliedzīgie – otro.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *