Raksti

Domas

Tas nav taisnīgi!

Sandra Trēziņa

Nu jau kādu laiku var vērot un salīdzināt, kā ar ārkārtējās situācijas izraisīto krīzi tiek vai netiek galā kultūras iestādes. Pēdējās dienās bieži dzirdams Liepājas teātra vārds. Krīze to skārusi tik spēcīgi, ka rudenī teātris jauno sezonu var arī neuzsākt. Varētu jau padomāt – kas mums daļas par Liepāju, tā taču atrodas Kurzemē. Tomēr šoreiz satraukums ne par konkrēto gadījumu, bet par to, cik dažādi mūsu mazajā Latvijā pret grūtībās nonākušajiem attiecas gan valsts, gan arī sabiedrība.

Lai arī kā tur būtu ar tiem likumiem, noteikumiem un priekšrakstiem, ir taču skaidri saskatāma netaisnība – valsts sniedz finansiālu atbalstu gandrīz visiem profesionālajiem teātriem, bet vienam ne. Nesaka arī skaidru nē, bet pastāv uz stingru noteikumu ievērošanu – pašvaldības iestādei, kā juridiski reģistrēts teātris, valsts atbalsts nepienākas. Varbūt arī kaut ko nesaprotu, raugoties no likumiskā, no juridiskā skatupunkta, bet no cilvēcīgā – bija taču valsts izsludināta ārkārtējā situācija! Vai ārkārtējs nav kaut kas tāds, kas pieļauj izņēmumus, ļauj pārskatīt likumus, noteikumus?

Šis notikums kaut kā saistās ar Kristīnes Misānes lietu. Sākotnēji, likuma burtu ievērojot, valsts nevarēja prasīt viņas palikšanu un tiesāšanu Latvijā. Tad izrādījās, ka vajadzīga vien patiesa ieinteresētība, cilvēcīga, ne likumiska izpratne, sabiedrības rosināta amatpersonu iesaistīšanās, un Kristīni izdevās glābt. Šobrīd domāju, kā viņai laimējās, ka izšķirošie notikumi risinājās pirms koronavīrusa pandēmijas. Šaubos, vai tad, kad sākās panika par jaunā vīrusa draudiem, Kristīnes jautājumam būtu pievērsta tik liela sabiedrības uzmanība.

Bet par valdības divkosīgo dabu liek domāt citi gadījumi, kad apdraudēts kāds uzņēmums, kolektīvs. Kaut vai atceramies, kā notika ar “Liepājas metalurgu”. Cik reizes valdība to atbalstīja, neskaitot tūkstošus un atrodot vajadzīgos argumentus, kāpēc tas jādara? Ja labi pameklētu, līdzīgus piemērus varētu atrast vēl un vēl, kaut vai dažādu banku glābšanas operācijas.

Izskatās, ka Liepājas teātri varētu izpestīt no bojāejas, ja iesaistītos sabiedrība, vispirms jau citi teātri, to aktieri, teātru kritiķi, kultūras darbinieki, galu galā, skatītāji. Nevar taču paredzēt, cik ilgi vēl mūsu dzīves kārtību regulēs“Covid-19” rēgs, cik iestāžu, cilvēku nonāks situācijā – būt vai nebūt. Mūsu ir tik maz, mūsu valsts ir tik maza, tik pārskatāma, mums jāturas kopā, mēs nedrīkstam palikt vienaldzīgi, kad mūsu cilvēcīgā balss saka – tas nav taisnīgi!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *