Raksti

Domas

Tālāk no cilvēkiem

Iveta Rozentāle

Te nu mēs esam, laikmetā, kad veikt maksājumus, pirkt biļetes vai atjaunot savu bankas karti izdevīgāk ir attālināti, nevis klātienē.
Kādreiz pirms braukšanas ar vilcienu tik pašsaprotami bija nopirkt biļeti kasē. Tagad sestdienās, kad steidzu uz vilcienu, allažiņ aizmirstu, ka brīvdienās kase nestrādā, bet biļeti varu nopirkt arī transporta līdzeklī. Toties, ja nopirkšu biļeti internetā, saņemšu vēl desmit procentu atlaidi. Tā tiek popularizētas esošās un jaunās, daudzveidīgās iespējas interneta vietnēs un aplikācijās. Autobusa biļeti arī varu nopirkt internetā, tiesa, bez atlaides, toties netērējot ne šoferīša, ne kasieres laiku un pat papīru ne, jo pietiek vien uzrādīt īpašo biļetes kodu telefonā. Nenoliedzami, tas ir arī ērti, jo pat vēl pirms iziešanas no mājas varu iegādāties biļeti, droši zināt, ka man autobusā būs vieta, un nesatraukties, vai pie kases būs viens cilvēks vai gara rinda.

Jāatzīst, ka neviltots bija mans pārsteigums, kad, vēloties atjaunot savu bankas karti un mēģinot izsvērt, vai vēlos to darīt klātienē vai attālināti, sapratu, ka, darot to klātienē, maksa būs divas un pat trīs reizes lielāka, nekā piesakoties internetbankā un saņemot to pa pastu. Lai cik man ierasti ir veikt ikdienišķus maksājumus internetbankā, tomēr kartes atjaunošana man šķita piemērots brīdis, kad doties uz banku, pie reizes izmantojot iespēju speci­ālistam uzdot jautājumus, kas saistīti ar manām bankas lietām. Tā teikt, divi zaķi ar vienu šāvienu. Tomēr jāatzīst, ka komisijas maksa par viesošanos klātienē man lika padomāt vēlreiz, varbūt nemaz tik ļoti man to nevajag. Zinu, ka varu pieteikties uz konsultāciju atsevišķi un pat jautājumus izrunāt telefoniski, un tas nebūs maksas pakalpojums. Būtībā jau jautājums ir tikai par manām prioritātēm. Tomēr zvanīt, organizēt tikšanos – tik lielas motivācijas man nav. Turklāt, ja jāizvēlas, vai saņemt konsultāciju telefoniski vai klātienē, labāk izvēlos klātienes tikšanos. Aizdomājos, ka vēl nemaz tik sen banka bija tā vieta, kur jārēķinās ar rindām un ilgu gaidīšanu. Tas laiks ir pagājis, tagad daudzas bankas strādā tikai dažas dienas nedēļā un daļu pakalpojumu vairs klātienē nepiedāvā.

Latvijā pašapkalpošanās kases mijas ar kasēm, kurās vēl ir kasieri – cilvēki, ar kuriem varu sasveicināties, kaut ko pajautāt, pateikt paldies. Tajā pašā laikā šad un tad labprāt izvēlos arī pašapkalpošanās kases, lai nestāvētu rindā. Norvēģijā biju veikalā, kurā bija tikai pašapkalpošanās kase. Pie tās bija instrukcija, kā rīkoties, ja ir skaidra nauda, un kā, ja ir maksājumu karte. Jā, sajūta bija īpatnēja. Domāju, kā jūtas seniori, kuriem jaunās tehnoloģijas apgūt ir vēl grūtāk, kuriem ir pašsaprotami parunāties, pakonsultēties ar otru, pirms izdarīt kādu izvēli. Cilvēkiem, kuri dzīvo vieni, bieži vien ikdienā tieši apkalpojošais personāls ir vienīgi cilvēki, ar kuriem parunāties. Kā zināms, katram cilvēkam saruna ar otru ir nepieciešama. Kasieri, pārdevēji, iestāžu darbinieki – tie nav tikai pakalpojumu sniedzēji, netieši viņi pilda arī sociālo funkciju – dodot iespēju cilvēkam parunāties, izteikt šaubas, pateikt sev svarīgo, dalīties savā redzējumā vai dzirdēt padomu. Pārfrāzējot teicienu- paēdis cilvēks ir laimīgs cil- vēks -, varētu teikt – parunājies cilvēks ir laimīgs cilvēks.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *