Raksti

Domas

Svētku šausmas

Līga Salnite.

Mārtiņos sāksies latviskās tradīcijas maskošanās laiks, tas man patlaban iezīmējas arī kā tādi vārti uz Nebeidzamo svētku un skaidrojamo notikumu karuseli. Mūsu ģimenē bērni nejūt sātu tieši jautājumu ziņā – vakariņu laikā, salātiem šņirkstot starp zobiem, puiši var prašņāt par veļu aizkapa dzīvi vai pusceļā uz tu­aleti noķert ar vaicājumu par pareizrakstību vēstulē Ziemassvētku vecītim, kā arī Brīvības cīņu norisi, kas man pašai kā mūžīgajam vēstures nezinītim ir grūti atbildamais jautājums pat visatbilstošākajos apstākļos.

Tad nu Mārtiņi, Lāčplēša diena, 18.novembris, vairāki ģimenes svētki, Advente, Ziemas­svētki un visbeidzot – Jaunais gads. Tikai pēc Zvaigznes dienas atsāc domāt, vai eksistē dzīve pēc sarkanajiem datumiem un arīdzan ar tiem saistītajiem jautājumiem.

Šai noskaņai priekšā jau ne pirmo gadu aizsteidzas kristietībā pazīstamās Visu svēto dienas priekšvakars jeb kā – nu jau visā pasaulē atpazīstamajā nosaukumā – Helovīna vakars. Taču tikai šogad izjutu vajadzību beidzot formulēt savu attieksmi. Līdz šim vienmēr tiku ieturējusi distanci un absolūtu nevēlēšanos pievienoties, kauču Helovīna svinēšana vienaudžu vidū parādījās jau manos pusaudžu gados. Joprojām nejūtu vilkmi “sapost” savus bērnus mošķu tērpos un staigāt pa mājām, ļaujot viņiem par īsti neko vērtīgu nepaveiktu, vien norunātu frāzi, diedelēt gardumus. Tomēr, kad esmu otrā durvju pusē, manī nav nekādu dusmu par šo svešzemju tradīciju iekāpšanu mūsu dārziņā. Tikai neliela vilšanās par radošuma trūkumu.

Kopumā 31.oktobra vakarā mūsu durvju zvans zvanīja reizes četras. Tie bija dažāda vecumu bērni pulciņos pa divi, trīs un četri, nomaskējušies it kā atšķirīgi, tomēr vienveidīgā stilā, visiem bija sintētiski šausmu filmu iedvesmoti tērpi, košas parūkas un atribūti no karnevālu un svētku piederumu tirgotavām. Visi gan bija iemācījušies saukli: “Saldumus vai izjokosim!”

Mājās tobrīd bijām visi, taču gan bērnu, gan pieaugušo vidū viedokļi krasi dalījās par vai pret atsaucību Helovīnam, līdz galu galā pie durvīm – mīļā miera labad – vienmēr gāju es. Šis brīvprātīgais piespiedu gājiens savukārt man dāvāja jauku atklāsmi, ko pēcāk atkal uz mani vērstajiem – kāpēc? – beidzot varēju sniegt kā atbildi. Bez jau sen zināmā psiholoģiskā aspekta, ka šausmīga atveida – spoka, monstra – pieņemšana palīdz nonivelēt jeb mazināt cilvēkā apslēptās bailes, es kļuvu lieciniece it kā ikdienišķākam, bet noteikti ne mazsvarīgākam ieguvumam. Visi šie bērni savos velnu un ļauni smejošu klaunu tērpos bija krietni atraisītāki pilnvērtīgai sarunai ar pieaugušo nekā jebkurā citā ikdienas situācijā. Ja tas palīdz jauniešiem pārvarēt bailes no pieaugušo “uzmācīgajiem” jautājumiem, ja tas kaut nedaudz viņus tuvina prasmei risināt saviesīgu sarunu – kaut šausmu dekorācijās rotātu – tad kādēļ gan ne? Pēdējā no jauniešu kompānijām pat novēlēja mums uz atvadām pavadīt jauku vakaru. Vai tas tomēr nav lieliski?

Protams, budēļu un ķekatnieku tradīcijas ietver vairāk piepūles, un tās manai estētiskajai uztverei ir tīkamākas, tomēr vēršu durvis arī mazajiem zombijiem un citiem dīvainīšiem. Tikai ļoti gribētu pie savām durvīm reiz izdzirdēt populāro frāzi Anšlava Eglīša tulkojumā: “Ķezu vai cienastu?”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *