Raksti

Domas

Svētki kļūst par ikdienu

Sarmīte Feldmane

Dienas kļūst aizvien garākas, vakari siltāki, un Latvijā sākas svētku laiks. Noguruši no tumšās ziemas un drēgnā pavasara, cilvēki metas baudīt sauli un mūziku, grib būt klāt svētkos.

Latvija nudien var pretendēt uz svētku lielvalsti. Paskatoties novadu un pilsētu kultūras plānos, pasākumu nosaukumi žilbina. Pat grūti saprast, kurp doties nedēļas nogalē. Un var arī izvēlēties maksāt par koncertu, festivālu, saietu vai apmeklēt kādu, kas ir par brīvu. Pareizāk, kurus finansē pašvaldība. Un tad sākas sacensība – kura var atļauties vairāk naudas tērēt svētu sarīkošanai. Virsraksti un mērķi dažādi. Vieni rīko svētkus savējiem, vai tad viņi nav pelnījuši pazīstamas grupas koncertu un zaļumballi bez maksas? Citiem svētki ir sevis parādīšanas un popularizēšanas pasākums, kuram jāieinteresē pārnovadu ļaudis. Un tā no maija sākuma līdz pat septembra vidum visa Latvija nedēļu nogalēs, un bieži vien ne tikai, skan, dejo, priecājas. Vasara taču tik īsa, jāpagūst.

Un vispār – ko gan brīvdienās darīt pilsētniekam. Ne jau sēdēt četrās sienās. Nav vairs vecie laiki, kad brīvdienas pagāja, tiekot galā ar sadzīves darbiem – kaut vai veļas mazgāšanu. Arī dārziņš bija dzīves nepieciešamība. Sabiedrības dzīves līmenis audzis, un aizvien vairāk laika paliek spēku, enerģijas atgūšanai, atpūtai.

Jo vairāk kur cilvēks pabijis, vairāk redzējis, jo pieaug viņa prasības. Arī pēc kultūras pasākumu kvalitātes. Lai gan, jau izvēloties, zinām taču, ko gribam sagaidīt. Un būtiski te atkal pazīstami vārdi. Vienalga, cik labs mūziķis, aktieris vai saturīga svētku norise, ja vārdi sveši, maz zināmi, par kuplu apmeklētāju skaitu rīkotāji var nesapņot. Arī tāpēc labāk tērēt vairāk naudas un būt drošam, ka skatītāju rindās nesēdēs viens vai divi desmiti interesentu.

Tā nu tā pasaule griežas. Cik nu Latvijā esam, tik esam. Tas nekas, ka vasarā sabrauc ārlatvieši, kāds arī aiziet uz vietējiem svētkiem, lai parādītos, satiktu vēl pazīstamos. Un ja nu tos simtus pasākumu, svētku skaitu samazinātu? Tūlīt kāds kritīs virsū vietējai varai – pie mums jau nekas nenotiek, bet, lūk, kaimiņos gan par cilvēkiem domā.

Neviens jau nesaka, ka nevajag atpūsties, priecāties. Kāds latvietis, kurš vairāk nekā desmit gadu nebija ciemojies dzimtenē, pagājušajā vasarā te nodzīvoja mēnesi. Radi viņu paguva aizvest uz desmit svētkiem un koncertiem… “Vai tikai priecājaties? Un tā visu vasaru? Es gan to nevaru atļauties,” atzina augsta līmeņa darbinieks turīgā Eiropas valstī.

Vai neatļaujamies par daudz? Varbūt tomēr dzīvojam gana labi?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *