Raksti

Domas

Sprīdītis uzveic Lutausi

Sandra Trēziņa

Straujiem soļiem aizskrien vasara. Brīnišķīgais saules, gaismas laiks, kas devis brīvības sajūtu ķermenim un arī garam. Tas atkal licis noskārst, cik ļoti mēs tomēr esam dabas bērni – atkarīgi no saules, dabas un laika apstākļiem. Daudzās negatīvas domas un sajūtas atliktas, tomēr ne pilnīgi aizmirstas. Tāda ir cilvēka, īpaši ziemeļnieka, daba – domāt uz priekšu, domāt, kā pārciest ziemu.

Pēc nelielas atelpas jaunam darba cēlienam gatavojas arī skolas. Starp visiem vairāk vai mazāk jau zināmajiem pedagoģiskas un metodiskas dabas jautājumiem jācenšas rast risinājumu, kā organizēt pašu mācību procesu – atkal attālināti, klātienē vai – gan, gan. Kā nodrošināt distanci starp klasēm, kā organizēt starpbrīžus, pusdienu pārtraukumu, lai ievērotu Slimību profilakses un kontroles centra norādi – nepieļaut dažādu klašu kolektīvu atrašanos vienā telpā. Viedokļos un vērtējumos izskan prognozes, ka grūtāk šo nezināmo atrisināt būs lielajām skolām, kurās mācās vairāki simti, nemaz nerunājot par tām, kur skolēnu skaits pārsniedz tūkstoti. Vai tas neliecina par to, ka viedoklis – labāks ir tas, kas lielāks – tomēr ir apšaubāms? Turklāt ne tikai izglītības lauciņā vien.

Dabas pētnieki, dabas skaitītāji atklājuši, kādu iespaidu uz dabiskajām pļavām, biotopiem atstāj komerciālā lauksaimniecība – lielās fermas, lielie tīrumi, lielā, jaudīgā tehnika, daudzās ķimikālijas, kas lielajos apjomos izskauž nezāles, novērš augu slimības. Ražas lielas, veikalu plaukti pārpildīti, bet lauksaimniecības produkcijas patērētāji aizvien biežāk meklē to, kas izaudzēts mazajās piemājas saimniecībās, kur mazāk ķīmijas, bet vairāk cilvēka roku darba, vairāk dabiskā.

Salīdzinājums “mazais pret lielo” nāk prātā arī tad, kad kārtējo cūku audzēšanas kombinātu skar Āfrikas cūku mēris. Tad iznīcinātas tiek tūkstošiem cūku! Vai tas nav apliecinājums – fermām jābūt mazākām? Ja slimība skars cūku audzētavu, kur simts, divsimt rukšu, skāde taču nebūs tik liela. Arī iespēja, ka slimība tur iekļūs, manuprāt, mazāk iespējama, jo vieglāk kontrolējama, izsekojama.

Atgriežoties pie skolām, atceros salīdzinājumu par skolu izlaidumiem Ķīnā un Latvijā. Togad Latvijā, Cēsīs, vidusskolu beidza (ar ļoti labām sekmēm) ķīniete. Viņa “Druvai” stāstīja, kā izlaidumi notiek Ķīnā – vairāki simti absolventu stāv rindā, lai saņemtu izglītības dokumentu; nav nekādu svinīgu uzrunu, priekšnesumu. Tajā gadā vidusskola vēl bija Stalbē, to absolvēja četri pieci (precīzi neatceros) skolēni. Lieki piebilst, cik uzmanības vērti viņi bija saviem vecākiem, skolotājiem, draugiem, radiem.

Savā tieksmē pēc racionālā, ekonomiskā esam aizmirsuši, ka cilvēces uzkrāto gudrību glabā folklora, arī pasakas. Daudzu pasaules tautu folklorā zināmas tās, kur Sprīdītis, Īkstītis vai kāds cits mazs drosminieks cīnās ar milzi. To, kurš šajā cīņā uzvar, taču zinām. Bet vai ņemam vērā, kad jāizšķiras – labāks liels vai mazs?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *