Raksti

Domas

Somijā ada zeķes

Andra Gaņģe

Somija sāk svinēt savas valsts pastāvēšanas simtgadi. Ar lepnumu, ar prieku un ticību, ar pašu piedalīšanos. Valsts naudu nolemts tērēt apdomīgi, nereti pasākumu rīkotāji paši domā un atrod, kā samaksāt par ieceri. Piemēram, kāda rokdarbniece, adītāja, izdomājusi, ka lielajā jubilejā katram kara veterānam jāuzdāvina zeķu pāris. Ap šo ieceri savēlies vesels kamols – adītāji, dziju gādātāji, kopā pat nolemts, kāda būs zeķu krāsa, kāda piegrieztne, lai zeķes var valkāt arī tad, ja pietūkst kājas. Arī kāds somu vecmāmiņu klubs nolēmis, ka jāada zeķes, tikai tās nebūs pieaugušajiem, bet katram 2017.gadā Somijā dzimušajam mazulim.

Skaista un mums Latvijā tik tuva un saprotama ziņa. Jo arī mums netrūkst adītāju un dāsnu savu rokdarbu dāvinātāju. Tikai ziņu par somu rokdarbnieču jauko apņemšanos neizlasīt ziņu portālu vai laikrakstu pirmajās lappusēs. Kas gan ir Somijas simtgades svinību sākums, ja ir Stambulas asiņainā slepkavība, ja Brazīlijā kāds nošauj 12 radiniekus un nošaujas pats, ja briti bažījas par ķīmiskā uzbrukuma draudiem. Kas gan ir zeķu pāri 18 tūkstošiem veterānu? Tikai rokdarbnieču vaļasprieka kulminācija.

Jā, vienošanās par zeķu adīšanu neveido pasaules politiku, tā pat neietekmē Somijas politiku. Tomēr tā kaut ko parāda gan – tapa ne tikai zeķes, izveidojās sapratnes tīkls, sadarbības modelis. Tieši tā trūkums nereti ir klupšanas akmens labām iecerēm. Ideja ir, mērķis skaidrs, bet to no visām malām sāk pārmēru purināt un vētīt, līdz darbīgajiem kļūst skaidrs – vieglāk izdarīt pašam vai nedarīt nemaz, nekā iesaistīt pārējos. Varbūt tāpēc tik svarīgi dzirdēt – pasaulē notiek sirdsdarbi un cilvēki spēj tiem vienoties. Kā katra negatīva un skandaloza ziņa aizķeras kādā atmiņas šķiedrā un veido attieksmi, vai arī pozitīvais nevarētu dot savu pienesumu mūsu sajūtās un izvēlēs?

Lai somi ar vērienu svin savas valsts gadadienu, kuras jubileja ir decembra sākumā! Lai mēs, kas Latvijas valsts simtgadi sagaidīs nākamgad, priecājamies ne tikai par svinību skaistumu un vērienu, bet arī mācāmies no pārjūras kaimiņiem prasmi vienoties un sadarboties!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *