Raksti

Domas

Soda mērķis

Līga Salnite.

Pirms vairāk nekā sešiem gadiem Zolitūdē sabruka lielveikals “Maxima” un dzīvību zaudēja 54 cilvēki, vairāki desmiti guva smagus ievainojumus. Toreiz zvanīju zināmajiem cilvēkiem, kas šajā rajonā dzīvoja. Par laimi, manā paziņu lokā tomēr nebija nevienas šajā nelaimē cietušās ģimenes. Par laimi! Lai gan šodienas pārdomās šis fakts man liedz pat teorētiski piesaukt upuru un cietušo personu tuvinieku iespējamās izjūtas, kā arī iekšējās prasības pret taisnīgumu.

Otrdien, pēc vairāk nekā trīsarpus gadu ilgušās tiesvedības, tika noslēgta krimināllietas skatīšana un visas astoņas apsūdzētās personas teica savus pēdējos vārdus. Visi sakāmo iesāka ar līdzjūtības un nožēlas paušanu par notikušo traģēdiju, tomēr neviens neatzina, ka nelaimes cēlonis meklējams tieši viņa darbībās vai pretēji – kādu pienākumu nepildīšanā.

Riskēju izpausties klaji nekompetenti un ar smagiem zābakiem izbradāt kādu vagu jurisprudences dārzā. Tādēļ vēlreiz uzsvēršu – tās ir tikai personīgas pārdomas, kas turklāt balstītas vien iekšējā izpratnē par indivīda un sabiedrības apziņu, jēgpilnām darbībām, labo un ļauno.
Ko šādos gadījumos dod vainīgā noteikšana? Nerunāju par juridisko formulējumu – tur neko labāku piedāvāt neprotu un lai tā arī tas paliek. Tomēr, kaut retoriski, gribētu vērsties pie katra regulārā vakara ziņu vērotāja un avīžu lasītāja – cik ļoti šīs traģēdijas atspoguļojumā, komentāros par tiesvedību saklausāt “vainīgumu” kā galveno notikuma asi, ap ko viss griežas?

Ar šo nebūt negrasos aicināt piesegt šādus notikumus – tieši pretēji, tie ir jāizmeklē, jāizrunā, jānosaka kļūdas un trūkstošie posmi, lai nepieļautu kā līdzīga atkārtošanos nākotnē. Tāpat pievienojos pārliecībai, ka par savām kļūdām – gan paviršību, gan neapdomību, gan pilnībā neapzinātiem misēkļiem – kaut kāda atbildība mums katram ir jāuzņemas. Ja nejauši uzminam uz kājas, mēs atvainosimies, ja neuzmanīgi stāvvietā atveram mašīnas durvis un apskādējam blakus esošu auto, mēs vienosimies ar tā īpašnieku par remonta apmaksu. Tās šķiet samērojamas un nodarījumu kaut nedaudz izlīdzinošas darbības. Kad jautājums saistīts ar iedragātu veselību vai pat bojāgājušajiem, situāciju kļūst sarežģīti, patiesībā – absolūti neiespējami – izlīdzināt. Ja nudien tiek konstatēta ļaunprātība, tad it kā būtu saprotami, ka ieslodzījums ar tajā notiekošajiem resocializācijas pasākumiem ir vienīgais veids, kā ilgtermiņā panākt domāšanas modeļa maiņu, tādējādi dziedējot arī visas sabiedrības psiholoģisko portretu. Tomēr kas mums, man un tev šķiet adekvāts risinājums, turklāt sniegtu drošības sajūtu par nākotni pēc kļūdas izraisītas traģēdijas? Tas, ka liktenīgās kļūdas pieļāvušie vairākus gadus sēdēs cietumā? Šaubos. Vai iekasētās soda naudas aptur asiņošanu upuru ģimeņu emocionālajās vātīs? Droši vien – nekādi.

Manuprāt, cilvēkam, kura darbībās atrasta kļūda, iespējamā nekompetence, nepiedodama neapzinātība, kas izraisījusi tik smagas sekas, vienīgais piemērotais sods – un vienlaikus arī drošības garants sabiedrībai – būtu mūža liegums strādāt konkrētajā profesijā vai ieņemt atbildīgus administratīvos amatus. Tā vietā patlaban tiek prasīts 5 līdz 7,5 gadu ieslodzījums un tikai piecu gadu liegums pildīt šo personu iepriekš veiktos pienākumus. Grūti izprast šāda soda mērķi un lietderību.

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa spriedumu solījusi pasludināt 18.februārī. Tas interesēs arī mani.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *