Raksti

Domas

Slidenie vispārinājumi

Līga Salnite.

Ir tādas frāzes, ko bieži izmet savā pārmaiņu procesā apjukuši pusaudži – “visas meitenes ir stulbas”, “tie učuki neko nejēdz”– vai vēl ko krietni skarbāku un necenzētāku. Tam visam ir kas kopīgs – vispārinājums. Viedokļa ģeneralizācija savu dusmu, izmisuma un hormonālās reorganizācijas rezultātā izjusto mazvērtības kompleksu izgāšanai. Protams, vecākiem vai pedagogiem tiešā kontaktā nereti ir grūti to paciest, tomēr, kaut nedaudz distancējoties, spējam šos dramatizētos izgājienus uztvert bez personīga aizvainojuma, ja ne pat ar humoru. Mēs visi esam gājuši tam netīkamajam dzīves posmam cauri un kaut nedaudz spējam just līdzi pašreizējā tīņa neapskaužamajam psihoemocionālajam stāvoklim, tādēļ uz zināmiem jūtu izvirdumiem varētu arī piemiegt acis.
Taču ir tādi apgalvojumi, kas diemžēl cilvēces vēsturē savas pēdas ieskrāpējuši vairāk nekā sāpīgi. Es runāju par savulaik izvērstām raganu medībām, par kādas citas reliģijas pārstāvju vajāšanu, par rasu skatīšanu hierarhiskā gaismā. Te arī ir kas kopīgs – kāda ietekmīga spēka vērtējums veselai kopienai –, un pēkšņi vairs netiek šķirots, kādas tieši ir katra šīs kopienas pārstāvja īpašības, nopelni vai pārkāpumi.

Par laimi, vismaz publiskajā līmenī mēs kā sabiedrība jau uztveram – “visi melnādainie/islāmisti/homoseksuālie” vai jau vienkāršāk “viņi” ir iesākums tam, ko tagad sauc par naida runu. Šādiem izteikumiem nav attaisnojuma – tiem ir savs tālredzīgs mērķis (politikas un militāro aktivitāšu plānotāji) vai viegli manipulējama prāta padošanās radikāliem lozungiem. Jo tā, nenoliedzami, dzīvot ir vieglāk – kad tev no augšas jau pateikts, kuri skaitās labie un kuri – sliktie. Ir skaidrs un vairs nav gari jāspriedelē.

Vai mēs tāpat protam pamanīt tos pašus naida un nicinājuma kultivēšanas aizmetņus krietni ikdienišķākās, tā teikt, it kā nevainīgākās situācijās? Pilsētnieku-laucinieku attiecībās, privātajā- publiskā sektorā strādājošo savstarpējā attieksmē, noteiktu profesiju stigmatizācijā?

Kad vēl nenobriedis prāts izmet “skolotāji ir muļķi”, vari mierīgi nosmaidīt par vētru un dziņu laikmeta plosīšanos jaunajā ķermenī un vienlaikus pacietīgi iztaujāt par konkrētā brīža neapmierinātības cēloņiem. Taču, kad pieaudzis cilvēks bez aiztures izmet frāzes “pēc vēlēšanām var redzēt, cik daudz muļķu mums ir”, “viņi [kaimiņservisā, uzņēmumā] neko nesaprot” vai “viņi [žurnālisti] visu sagroza”, tad sametas ļoti savādi ap dūšu. Tiesa, pēdējais piemērs varbūt pat neiederas, jo savā ziņā neapmierinātības un negatīva vērtējuma uzklausīšana ir jau iepriekš nolemta garoza šī aroda pienākumos – tikai kalendārs ir neitrāls visu interesēm, tikai saule nekad nekļūdās, kad aust vai norietēt.

Saviem bērniem gan cenšos viņu izpratnei atbilstoši skaidrot, ka arī mazuļu skatījumā nekļūdīgie pedagogi var un drīkst kļūdīties. Viņi ir tieši tādi paši kā visi cilvēki. Mans uzdevums ir mācīt novērtēt, vai kļūda tiešām ir kas būtisks. Ja tā šķiet – apgūt spēju delikāti to atzīmēt, lai situāciju vērstu par labu. Tomēr nemētāties ar vispārinātiem spriedumiem – viņi bieži kļūdās. Tas vairo neuzticību. Gan pret konkrēto profesiju, gan – neredzamākā veidā – nīdē respektu pret profesionalitāti jebkurā citā jomā. Šī necieņa kā bumerangs atgrie­žas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *