Raksti

Domas

Skola kā detektīvs

Mairita Kaņepe

Manā paziņu un draugu lokā ir diezgan daudz sieviešu, kuras dzīvei izraudzījušās īsto profesiju. Viņām ir talants, darba spējas un misijas izjūta, strādājot pedagoģijā. Ar aizrautību esmu klausījusies profesionāļu piedzīvotajā. Tie bijuši vaļsirdīgi stāsti, kā tikts pāri kritiskiem brīžiem, kā ir iespējams pacelties pāri ikdienībai. Mācību gads tā intensitātes dēļ reizēm izsūc ne tikai skolēnu, bet arī pedagogu spēkus. Kopš dzīvojam demokrātiskā valstī, skolotāja profesija sabiedrībā ir trešā apspriestākā pēc ārstiem un ierēdņiem. Nemākulību profesionālā darbībā protam sameklēt un pakomentēt ikviens.

Daļa sieviešu savu jaunības aicinājumu – strādāt pedagoga profesijā – spējušas uzturēt dzīvu. Nav zudusi ne misijas izjūta, ne talants izniekots. Talants strādāt ar bērniem aizvien tiek likts lietā, kaut grūtību un pārmaiņu izglītības jomā netrūkst.

Nešpetnais, neredzamais koronvīruss ir panācis neiespējamo. Skolotājiem nav ļauts strādāt redzamāko daļu no visiem pienākumiem, kas ir ikdienas darbā. Viņiem nav ļauts satikt skolēnus, iet klases priekšā. Veltīt pūles, lai talantīgie sasniegtu vēl vairāk zināšanu, bet mācības iekavējušie neizkristu no aprites – tas šobrīd daudz lielākā mērā ir skolēnu ģimeņu rīcībā. Skolotāju uzdevums aizvien ir sistemātiski un pedantiski rūpēties, lai audzēkņi saņemtu uzdevumus un atbilstoši, bet patstāvīgi apgūtu mācību programmu. Ar skolēnu tagad mācību ikdienā ir vecāki. Viņiem jāuzņemas pilna atbildība, lai, mājās esot, mācību diena ritētu raiti.

“Sviests! Sviests!” – izteicieni vecāku grupu sarakstēs pirmajās dienās, kopš skolas ikdienā tika aizvērtas. Ne visai glaimojoši izteicieni klases vecāku sarakstē pauda skolēnu mammu dusmas un jau pirmo izmisumu. Tālāk sekoja pārsteigums, cik daudz laika un enerģijas pieaugušajam jāvelta, lai mazajam izskaidrotu jauno mācību vielu, bet no pusaudža mācīšanās laikā panāktu disciplīnu.

Jau daļa ģimeņu pedagoģiskajā darbībā ir pacēlusi balto karogu. To skolotāji redz jo skaidri. No gada gadā sekojot katra audzēkņa sasniegumiem mācībās, pedagogi ar izbrīnu ierauga, ka dažs nebēdnis elektroniski iesniedz uzdevumu atbildes un raksta sacerējumus tādā kvalitātē, it kā skolas beigšanas diploms viņam jau kabatā.

Te nu brīdis detektīvam. Tagad ir pamats domāt, ka vecāki, ieguvuši papildu pedagoģiskos pienākumus, tos veic ārkārtīgi dažādi. Ir pazīmes, ka pat vecāki mācību uzdevumus var uzlūkot kā preci un ne vien uzraksta skolēna vietā, bet atrod veidu, kur nopirkt atbilžu risinājumus vai domrakstus, lai nosūtītu skolotājam, lai lasa un liek labu vērtējumu.

Nē, tā nevar būt! Vecāki taču vēlas bērniem dot tikai labu izglītību. Vai citādi pirms pandēmijas tieši skolotāju profesionālās spējas tika kritizētas un bija viena no apspriestākajām tēmām ne tikai skolēnu, bet arī viņu vecāku vidū.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *