”Napoleons apskauda Cēzaru, Cēzars apskauda Aleksandru, un Aleksandrs, es iedrošinos sacīt, apskauda Herkulesu, kas nekad nav dzīvojis,” rakstīja angļu filozofs Bērtrands Rasels.
Skatos, ka pētījumu centra SKDS veiktās aptaujas dati liecina, ka gandrīz pusei Latvijas iedzīvotāju skaudība ir labi pazīstamas jūtas. Saskaņā ar aptaujas datiem gandrīz katrs desmitais ir atzinis, ka bieži apskauž citus cilvēkus.
Sāku aizdomāties, vai tiešām esam tik skaudīgi, kā rāda skaitļi, un vai nevar būt tā, ka, tāpat kā inde nelielās devās var kļūt par medicīnas brīnumlīdzekli, tā skaudība var motivēt un likt rīkoties par spīti vēlmei padoties. Ja uzzinām, ka draugs vai radinieks dosies ceļojumā, kuru esam iecerējuši, iespējams, šāds viņa piedzīvojums mūs mudina atlikt krājkasītē kādu naudas summiņu, lai paši varētu izjust piedzīvojuma garšu. Mēdzam taču nodalīt balto skaudību no vienkāršās skaudības. Saglabājot šo domu un sajūtu, varētu izdarīt ko līdzīgu. Nav jācenšas pilnīgi nokopēt otra idejas, bet pietiek, ka saņemts “grūdiens” darbībai.
Laikam jau skaudību var izjust jebkurš, lai cik bagāts viņš būtu, lai kādi tikumi viņam piemistu un lai cik lielus panākumus viņš dzīvē būtu guvis. Balta, melna vai pelēka – skaudība tomēr ir un paliek skaudība. Negatīvās emocijas, tādas kā skaudība, dusmas un naidīgums – ir jāpārdzīvo ļoti ātri, lai tās nevelkas līdzi un nesaduļķo prātu. Ir dabiski pazīt šīs sajūtas, domāju, ka ir drosmīgi to arī atzīt, bet nevajadzētu tās “kurināt” visu atlikušo dienu. Ar sliktām emocijām neko labu nepanāksi ne sev, ne otram cilvēkam.
Pati tomēr uzskatu, ka skaudība ir mazvērtības signāls. Skumji, ja nēsājam to apkārt kā neredzamu akmeni, kas iesiets cilpā un uzkārts kaklā, ja salīdzinām sevi ar kādu citu, viņa māju, vīru, sievu, veiksmēm, sasniegumiem un – Dievs pas’ – vēl viņa bērnus ar savējiem. Neizbēgams ciešanu aplis, no kura grūti izkāpt, bet ne neiespējami. Gribētos cerēt, ka, kļūstot vecākam, cilvēks kļūst arī gudrāks. Pašlaik pati esmu lieciniece tam, kā skaudība spēj motivēt un ciest.
Būdama mamma divām brīnišķīgām meitām, cenšos balansēt un izcelt viņu unikalitāti, taču ne vienmēr tas izdodas. Viņas kā dvīnes cīnās par vienu mani un rada nevajadzīgu savstarpējo spriedzi, kuru cen-šas izpaust radošos mākslas darbos. Apzinos, ka skaudība ir emocija, kas stimulē uzlabot sevi, tiekties uz mērķi, taču, atstāta savvaļā vai, vēl ļaunāk, pasniegta kā grēks, skaudība iegriezīsies kaulos un nogulsnēsies. Tā uzliks izcilības maskas vai pieauguša cilvēka dzīvē izvirdīs greizsirdības scēnās, tāpēc tā ir liela māksla-izskaidrot savam bērnam, ka skaudība, kas pārvērsta sasniegumos, allaž atstās garīgu un dvēselisku bada sajūtu, sapņos uzplaiksnīs un stās-tīs, ka, par spīti visam, esi niecība.
Esmu pārliecināta, ka skaudība un sevis salīdzināšana ar citiem traucē sasniegt patiesi izcilus rezultātus. Savus rezultātus. Nemitīgi salīdzinot sevi ar citiem, mēs klusībā vēlamies būt tādi kā viņi vai tie, tā lēnām pārvēršoties par kopijām, nemaz neaizdomājoties, kas ir tas, ko spējam sasniegt ar savām zināšanām, spējām un prasmēm. Tā nu šie SKDS skaudības skaitļi man lika aizdomāties par katra desmitā tautieša sasirgušo pašlepnumu.
Komentāri