Raksti

Domas

Simtgade, ko negribas atcerēties

Mairita Kaņepe

Ir pienācis daudz aprunāts gads – Latvijas valsts simtgade. Vispirms “aprunāšanās” sākās televīzijā, radio un sociālajos tīklos ar “sensāciju”, atbildot uz Kultūras ministrijas ideju virkni , kā 2018. gadu padarīt prātā paliekošu lieliem un maziem. Atbilde tām bija jautājums: “Ja dzimšanas dienas ballīte dos ne tikai prieku, bet prasīs arī tēriņus un pašam jubilāram tie arī jāmaksā, tad kam tāda jubileja ? Var taču dzimšanas dienā uzsmērēt sviestmaizes – sev, mammai un tētim, lai virtuvē mazā pulciņā tās notiesātu. Tā būs mīļāk un lētāk. Aicināt radu saimi un plašo draugu loku uz zīmīgo bērna jubileju – kam vecākiem tāds slogs makam? Tikai tēriņi un izēsti trauki.”

Apmēram tāda vēsts ir izplatījusies teju līdz katram Latvijas stūrītim, kur aizvien ir cieņā virtuves sarunas. Nesen nedaudz paplašinātā virtuves sarunā piedalījos. Galda klājums bija glīts un ne jau lētākais – laši, suši un rozīņu kūkas! Viss tikpat sulīgs kā sarunas. Vakariņotāju vidū bija divi pretēju viedokļi paudēji un arī tie, kas nogaida ar domu izteikšanu, jo kūkas uz galda bija gardākas par politiskām kūkām ar savām “rozīnēm”.

Vakara sarunas temats – vai simtgadi Latvijai jāsagaida godam ar atvērtiem tā sauktajiem čekas maisiem vai labāk tās driskas, kas maisos Latvijā palikušas no valsts drošības komitejā sarakstītajām kartītēm, lai pūst maisos un gaida citu gadu simteni atvēršanai?

Vakara dalībnieki, seni cīņu biedri, aktīvisti dziesmotajā revolūcijā, tajā pašā, kuras barikādēs esot, 1991. gadā tika nosargāta atjaunotā Latvijas valsts. Latvijas valsts, kurai decembrī Valkā sākās un šogad novembrī kulminēs simtgades atzīmēšana. Vīri pie virtuves galda pretējās pusēs bija arī ar pretēju pārliecību par čekas maisu satura publiskošanu. Bija aizrautīgi sekot viņu vārdu duelim un argumentācijai, kā arī atkāpēm vēsturē. Pat līdz Latvijas tapšanas vēsturiskajam laikam 1918. gadā.

Izglītotie, savulaik tik Latvijas atjaunošanā aktīvie vīri diskusijas ceļā nonāca līdz problēmu cēloņiem, ar kuriem jācīnās vēl tagad – pēc simts gadiem. Kurš to čeku dibināja? Kuri cilvēki radīja pamatus tik velnišķīgam politiskam instrumentam, kā pakļaut veselas tautas? Kurš nomāca iespēju patstāvīgi domāt, iedzina domātājus virtuvēs, cerot, ka tām nav “ausu”?

Tad nu vīri nonāca pie secinājuma, ka simtgade svinama ne tikai Latvijai. Tikpat sena ir čeka. Sāpīgi, bet arī tās veidošanā savulaik aktīvi piedalījušies augsti izglītoti latvieši.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *