Raksti

Domas

Savas dzīves konstruktors

Līga Salnite.

Neizpratne, totāla vieglprātība vai paļaušanās uz mistiskiem trim Atlantiem, kas mūsu dzīvi kā zemeslodi uz pleciem tur? Nē, šis nav ievads sabiedrības uzvedības, izteikumu vai rīcības kritikai. Tikai pirmie minējumi, ar kuriem mēģinu aizgrauzties līdz serdei, kamdēļ tad nespēju izjust sašutumu par katru varasvīru lēmumu un izteikumiem arī šajā, tik saspīlētajā, laikā. Patiesībā – nekad, nevienas valdības pilnvaru laikā.

Savulaik biju pārliecināta, ka esmu pilnīgi apolitiska, ka šī joma, cilvēki tajā un viņu pieņemtie lēmumi mani neinteresē. Taču ar laiku atklāju, ka ne gluži tā. Likumprojektu un plānu izstrādes, politiķu replikas un savstarpējās sadarbības sarežģījumi – tas viss izrādījies bezgala saistoši, tomēr kā indivīds, vienkāršais cilvēks it nemaz neizjūtu vajadzību sniegt emocionālu pretreakciju. Pat tagad, kad katrs spriedums par izglītības iestāžu turpmāko darbu tiešā veidā skar arī manas ģimenes ikdienu.

Var jau būt tas ir tikai temperaments, iedzimtā īpatnība, cik lielā mērā reaģēt vai nereaģēt uz ārējās pasaules kairinājumiem. Citās dzīves situācijās un jomās par emocionālu pārdzīvojumu trūkumu gan sūdzēties nevaru. Varbūt pašaizsardzība un instinktīva emociju taupība, lai pietiek jūtu lādiņa vakarā bērniem dzejoli gana izteiksmīgi izlasīt vai audzinošos nolūkos vēl spēt vismaz kaut kā reaģēt uz viņu nebeidzamajiem stāstiem un jautājumiem. Varbūt.

Tomēr kādā prāta nostūrī gruzd arī doma, ka tur jābūt arī saistībai ar ticību – gan saviem spēkiem, gan tā saucamajiem resursiem apkārt. Ar to domāju cilvēkus, vērtības (kuras uztur paši sabiedrības locekļi, ne tautas priekšstāvji) un to, uz ko tiecas balstīties arī juristu prāti, – tā dēvēto labticību. Mainās varas, top likumi un noteikumi, rodas kļūdas un to labojumi – tos var vērtēt un burtiski ķidāt pa punktam, kas ir neiztrūkstošs pilsoniskās līdzdalības process. Taču tajā visā nepazūd individuālā atbildība par to, kā tad pavadīsi šo, nākamo dienu un vēl turpmākos mēnešus vai gadus. Ļoti vienkāršoti sakot, nevis “mana dzīve ir sabojāta, jo viss ir slikti”, bet gan “kas man un manai ģimenei šo­brīd ir svarīgākie uzdevumi”. Izslēgt Panorāmu, Facebook, Twitter vai pat telefonu pavisam un pusstundu padiskutēt pašam ar sevi – ko varu izdarīt, lai tieši mana dzīve būtu ja ne skaistāka, tad vismaz panesamāka.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *