Raksti

Domas

Sarunāties

Jānis Gabrāns

Tik daudz kas mūsu dzīvē būtu sakārtots, mēs jau būtu krietni uz priekšu tikuši valsts attīstībā, ja vien … mācētu sarunāties. Ar to nedomāju ielu vai tusiņu sarunas, bet lietišķas darba sarunas. Diemžēl Latvijā pārsvarā tā vietā, lai visas ieinteresētās, iesaistītās puses apsēstos pie galda un visu izrunātu, notiek vēstuļu (parasto un elektronisko) sūtīšana un pārsūtīšana. Bet jautājums, darbs, process nekustas. Tā notiek valstiskā līmenī, kad šāda virzība ir ne tikai starp ministrijām, bet arī pašu ministriju iekšienē, un nav izņēmums arī pašvaldību darbā gan ārējā, gan iekšējā komunikācijā. Iespējams, es neizprotu situāciju, iespējams, ka ierēdņi nemaz nevar nākt ar tādām iniciatīvām, taču, dzirdot par situācijām, gadījumiem, rodas neizpratne, vai tiešām tik grūti to nokārtot, jo atrisinājums taču skaidri redzams.

Šādu piemēru daudz, viens no tiem arī šobrīd aktuālais Cēsu Olimpiskā centra jautājums. Liekas, vienkāršs jautājums, kurā tikai trīs iesaistītās puses, kas tur ko nesakārtot. Izrādās, viss nav tik vienkārši, jo pietrūkst komunikācijas. Tā vietā, lai piezvanītu, sarunātu tikšanos un tiktu skaidrībā aci pret aci, notiek vēstuļu sūtīšana, kas nonāk vai pat nenonāk pie adresāta, uz kurām atbildes netiek sniegtas. Bet tikmēr nekāda cita virzība nenotiek, jo puses gaida, kad pārējie atbildēs. Taču paiet mēneši, kuru laikā, šķiet, attīstība, nākotne nevienu īpaši neinteresē. Kāds nav atbildējis, kādam nav dots uzdevums, kāds nav saklausīts, bet infra­struktūra jau tikmēr labāka nekļūst un naudas vairāk
nerodas.

Protams, nepareizi runāt pēc principa – kā būtu, ja būtu -, bet man liekas, ka jau pirms gadiem pusēm bija jāsēžas pie sarunu galda un ar vēsu prātu, nemeklējot, kurš vairāk atbildīgs, kurš mazāk, jāvienojas, ko gribas tur redzēt un kas darāms, lai to sasniegtu. Diemžēl par to netiek runāts arī šobrīd, jo visas pūles tiek veltītas kapitāldaļu sadalījumam. Kurš kuram pārdos, kurš no kura pārņems, kuram daļu būs vairāk, bet varbūt tomēr – vienādās daļās. Dažbrīd izskatās, ka tiek meklēts vainīgais, kāpēc situācija ir tāda, kā ir, lai gan laiks iet, bāzes infrastruktūra, tehniskais nodrošinājums labāks nepaliek, bet ziema tuvojas straujiem soļiem. Vai tik nevēlēšanās vai neprasme sarunāties nenovedīs pie kārtējās sasistās siles?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *