Raksti

Domas

Salīdzināšanas posts

Monika Sproģe

Neesam nedz pirmie, nedz vienīgie, kuri, iestājoties Eiropas Savienībā, apguvuši līdzfinansējumu, taču kas par šo naudu izdarīts? Tas, protams, ir sarežģīts jautājums, kam būtu jāvelta daudz laika un analīzes. Cik projektu uzsaukumu bijis dažādās nozarēs ar mērķi padarīt dzīvi skaistāku, vieglāku, uz attīstību vērstu, cik naudas piešķirts un izlietots!

Aizvadītajā nedēļā biju ceļojumā, kura laikā varēju palūkoties uz Lietuvu, Poliju, Čehiju, Slovēniju, Austriju un Horvātiju. Kļuva skumji. Ļoti, ļoti skumji. Pēcāk pārņēma dusmas un vilšanās, jo uzskatāmās atšķirības bija milzīgas.

Lai gan saka, ka visu nelaimju sakne slēpjas salīdzināšanā, es nevarēju atturēties pavērtēt, ko par šo naudu izdarījusi Lie­tuva, Polija un Horvātija, jo pārējās valstis, pats par sevi sa­pro­­tams, nav mūsu svara kategorijā.

Starp Latviju un Lietuvu lielas atšķirības nejutu. Viensētas un lauki izskatījās līdzīgi, taču pie ceļiem lietuvieši piestrādā. Iebraucot Polijā, aina pavisam cita. Poļi ir skaidri apjautuši, ka ceļi ir viņu tautsaimniecības galvenie asinsvadi un transport­līdzekļu straumēm pa tiem jā­plūst brīvi, bez aizķeršanās. Skaidras nākotnes vīzijas vadīti, viņi ceļus pat betonē, ieliekot tajos pamatīgu dzelzs armatūru. Arī lauki – prieks un bauda acīm. Katrs zemes gabaliņš apstrādāts, izkopts. Viņi audzē kukurūzu un labību, iekopj augļu dārzus. Agrā rīta stundā uz laukiem manāma tehnika. Bet dienas svelmei iestājoties, darbi nepierimst. Skatījos, kā pretī brauc saimnieks, ar ne to labāko traktoru, piekabē siena ruļļi, bet kabīnē pie sāniem kundze, karstumā sakarsušiem sarkaniem vaigiem, ar lupatiņu susina pieri. Gar laukiem iztīrītas vai no jauna ierīkotas meliorācijas sistēmas, bet mazos ciemos aiz glīti koptām mājām ieguļas skaisti izkopts pagalms, kur ar sētu norobežota saimnieciskā daļa. Saimnieciskajā pusē glīti rindiņā sakārtota tehnika (un ne jau “John Deer”), nelielas kūtiņas bez centrālās mēslu čupas. Pagalma dziļākajā daļā staigā vistas, šur tur pa gotiņai, kārtīgi izravēts sakņu dārzs un, gar malu sakrauti, ziemu gaida siena ruļļi. Poļiem mazos pagastos nav pamestu māju un bezdarbībā pie veikala nestutējas pudeles brāļi. Tā vietā iedzīvotāji paši sevi nodrošina ar pārtiku, kam nav zemes pleķīša, tas sniedz pakalpojumus, par ko liecina reklāmas plakāti uz privātmāju sienām.

Horvātijā visur ir maksas ceļi, braucot pa tādiem ceļiem, saproti, par ko maksā, taču horvāti labus ceļus par savu prioritāti izvirzīja tūlīt pēc kara beigām, kad vēl nebija iestājušies Eiropas Savienībā. Pēc pievienošanās ES saimei arī viņi sāka apgūt finansējumu, kuram pateicoties tagad būvē tiltus un tuneļus, attīsta lauksaimniecību, paplašinot vīnogulāju un olīvkoku laukus.

Kad, atgriežoties no ceļojuma, iebraucām Latvijā, bija tumsa, taču, pat ja biji iesnaudies, šo mirkli nevarēji palaist garām, jo automašīnas kratīšanās pa ceļu pamodināja. Kaut kur klusi apziņā nojautu, ka vairākos Latvijas pagastiņos šajās dienās par Eiropas līdzfinansējumu tiek ierīkots bērnu rotaļlaukumiņš, sporta un atpūtas zonas ģimenēm ar bērniem, kuru skaits ciematos sarūk. Kāds labums no tā tautsaimniecībai? Pat kārtīgu ceļu lielākajā daļā Latvijas mums joprojām nav, kaut lāpām, mainām, it kā taisām pa jaunam, gūstam un apgūstam bez savas jēgas, tomēr kopskatā čiks vien sanāk ar garantiju līdz septiņiem gadiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *