Raksti

Domas

Sadzirdēt un novērtēt

Monika Sproģe

Runājot ar apkārtējiem par darbu, darba vidi, karjeru un iespējām, šķiet, lielāko daļu strādājošās sabiedrības interesē nauda. Savukārt nauda nosaka, kādu darbu cilvēks izvēlēsies, kurā virzienā nolems attīstīties.

Tanī pašā laikā ir ārkārtīgi daudz autobiogrāfisku materiālu, kuros atspoguļoti lieli sasniegumi, ko pavadījuši nelabvēlīgi apstākļi, sarežģītas situācijas un grūtas izvēles. Šie cilvēki nereti atzīst, ka darītu to atkal. Atkal dotos ceļā, kaut metaforiski sakot, āda uz pēdām vēl nav atjaunojusies. Viņi atkal kāptu kalnā, neskatoties uz elpošanas grūtībām, pilnīgam spēku izsīkumam, uzmācīgām bezjēdzības domām un nežēlīgam aukstumam.

Tātad, iespējams, visu tomēr nenosaka skaitlis, kas ierakstīts darba līgumā, bet gan izaicinājumi un grūtības, ko savā ceļā pārvaram. Tāpat līdz galam nebūs patiesi apgalvot, ka rezultātam nav nozīmes, ka viss slēpjas procesā. Pateicoties dažādu struktūrfondu atbalsta pieejamībai, arvien vairāk esam spiesti analizēt iegūstamos labumus, mērīt un vērtēt lietderību, analizēt paveiktā darba augļus.

Nesen viesojos konferencē, kurā uzsvari likti uz cilvēka nākotnes fundamentu – izglītību. Secināju, ka ārkārtīgi lielai sabiedrības daļai galapunkts jeb mērāmais rezultāts ir diploms, jo tas it kā ir noteicošais ceļā uz labu algu un cilvēka cienīgiem dzīves apstākļiem. Tomēr tirda jautājums, kad cilvēkam pietiek? Kad viņš var pateikt, ka rezultāts sasniegts? Tad, kad pabeigta pamatskola, tehnikums, iegūts bakalaura grāds vai uzrakstīti pieci zinātniski pētnieciskie darbi? Cilvēkam taču nekad nav gana – vismaz tā runā tie, kas iedziļinājušies filozofiskos jautājumos.

Un atkal pavasaris, atkal simtiem skolu beidzēju domās, kurp doties tālāk? Kā savai eksistencei piešķirt dokumentēti apstiprinātu jēgu? Interesanti, ka jaunieši, skolu beidzēji, ar kuriem personīgi nācies sastapties, saka, ka viņi vēlas būt novērtēti kā cilvēki un tikai tad kā vērtīgi kadri. Viņi esot noguruši no mūžīgās sāncensības un konkurences žņauga, ko uzliek skolotāji, vecāki, klasesbiedri un skolu direktori, kuri katrā vecāku sapulcē stāsta par reitingiem valsts mērogā. Vairums man pazīstamo bērnu skolas pienākumus pilda tāpēc, ka jāpilda. Viņi cenšas un viņiem sanāk, ir spīdošs rezultāts, bet nav gandarījuma.

Bija patīkami dzirdēt, ka konferencē uzsvari likti uz mazajiem sasniegumiem, un klātesošie pedagogi apjauta, ka skolēni nav domāti viņiem,bet pedagogi klases priekšā stāv tāpēc, ka vajadzīgi skolēniem. Īpaši saistīja Lizuma skolas vēstures skolotājas Ingrīdas Sebres sacītais, ka skolotājs ir nākotnes celtnieks. Ja tā padomā, tā ir patiesība, kas vēl vairāk apstiprina to, cik ļoti nepieciešami skolotāji, kas strādā bērnu un visas mūsu sabiedrības nākotnes vārdā. Lai valsts attīstītos, lai vairotos labklājība, vajadzīgi labi, zinoši un motivēti speciālisti visās jomās. Gribētu cerēt, ka šie censoņi, kas vēl pagaidām gatavojas lielajiem eksāmeniem, spēs rast motivāciju laimīgai dzīvei, darbam, kas ir kaut kā vērts, nevis vilks ķeksīšus sistēmas izveidotās tabulās tikai tāpēc, ka tā ir vieglāk un par to labi maksā. Taču pagaidām svarīgākais, lai jaunieši justos vajadzīgi un sadzirdēti. Lai skolotāji novērtētu viņu ieguldīto darbu, pūles un attieksmi, nevis tikai burt­nīcā ierakstīto risinājumu. Savukārt lai vecāki novērtētu pedagogus un rastu laiku saviem bērniem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *