Raksti

Domas

Rušināšanās prieks

Sakopti un ne tik sakopti. Tādi ir mazdārziņi, piemājas dārziņi, ko šovasar gadās vērot kā laukos, tā pilsētā. Priecē, ka arī pašvaldības šajā ziņā nesnauž un ik gadu savos novados rīko konkursus skaistāko dārzu īpašniekiem, lai novērtētu viņu devumu un darbu apkārtējā skaistuma vārdā. Turklāt šādi konkursi neapšaubāmi sniedz lielāku motivāciju darīt arvien labāk un pielikt vairāk pūļu, lai rezultāts būtu gana iespaidīgs citu acīm.

Ja agrāk kāds centās iestāstīt, ka arī man reiz pienāks brīdis, kad gribēsies savu mazdārziņu un siltumnīcu, uz to raudzījos skeptiski. Esmu tik daudz ravējusi vecāku dārzā katru vasaru, ka nemaz neiedomājos – drīz vēlēšos kopt savu siltumnīcu un mazdārziņu, kur par visu atbildība jāuzņemas uz saviem pleciem – kad labāk stādīt, cik daudz laistīt, kā kopt, kad ražu ievākt. Vēl jo vairāk ir jāiespringst tad, ja savā siltumnīcā un mazdārziņā tiec tikai sestdienās un svētdienās. Tad darba nedēļas beigās, aizbraucot mājās, atliek vien pabrīnīties, pa kuru laiku viss sazaļojis, nezāles pieņēmušās spēkā, un, lai sākotnējais darbs neaizietu postā, naski jāsteidz veikt iekavētie darbi. Un labi ir, ja var kādu sarunāt, kas pa nedēļas vidū siltumnīcu aplaistīs. Taču tāpat tirda sajūta, vai šis cilvēks neaizmirsīs ielūkoties siltumnīcā, laikus aplies augus, vai tie nenonīks līdz manai atbraukšanai.

Tikai tagad saprotu tos, kas saka – dārzs ne tikai baro, bet arīdzan sniedz relaksāciju, gandarījuma sajūtu par paveikto un virkni citu pozitīvu emociju. Un kur vēl fantastiskāku sajūtu, ka jau jūnija sākumā vari nest no siltumnīcas paša izaudzētos gurķus un ar lepnumu tos pasniegt galdā, jo tie nav pirkti ne lielveikalā, ne tirgū.

Jāmin, ka nereti laikrakstam iedzīvotāji pauž sāpi par mazdārziņu postītājiem, kas izpriecas pēc sagandē citu ieguldīto darbu – pamanās apzagt sakņu dārzu vai izvanda puķu podus pilsētas centrā, pie daudzdzīvokļu namiem. Tie, manuprāt, ir cilvēki, kas nekad nav savu roku pielikuši zemes darbiem. Viņi nemaz nenojauš, cik daudz pūļu prasa tas, lai kaut kas izaugtu, lai būtu, par ko priecāties pašam un citiem.

Vēl, runājot par gandarījumu, ko sniedz savs mazdārziņš, prātā palicis kāds teiciens no krājuma “Latviešu zelta stāsti”. Proti, “Laimei jau nevajag daudz. Jaunos kartupelīšus ar biezpienu un lociņiem” . Es vēl piebilstu – gaileņu mērcīte arī labi derētu klāt.

Ja atvaļinājumā daudzi ieplānojuši tālākus, garākus ceļojumus uz kādu no citām valstīm, es ar lielāko prieku atpūtīšos laukos, rušinoties sakņu dārzā, zinot, ka pāris nedēļās, konservējot, marinējot un gatavojot dažādus labumus, laiks paskries nemanot.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *