Raksti

Domas

Rudens bez elēģijas

Sarmīte Feldmane

Rudens par sevi atgādina ik uz soļa. Nemājīgā vasara ir prom uz neatgriešanos, atliek cerēt, ka nākamā nepārņems tās sliktās īpašības. Dienas saraujas, tumsa piezogas, kad šķiet, ka vēl ir tikai pievakare. Dabā viss mainās. Un arī cilvēku prāti kļūst tā kā gausāki. Varbūt tāpēc, ka vairāk brīva laika, jo nav jāskrien uz dārziņu cīnīties ar balandām vai uz mežu ogās un sēnēs. Diennakts cilvēkam iedod vairāk laika, lai atpūšamies, lai padzīvojam rimtāk, bet ko darām mēs? Gaužamies. Apkārt drēgns, tumšs un vēl nezin cik nepatīkams laiks.

Šodienas cilvēks čīkst pret tumsu un gaida vasaru, kad būs gara diena un varēs atpūsties. Senlaikos cilvēki vasarā strādāja no saules līdz saulei, jo viss bija jāpagūst. Tad rudenī vēl rāvās vaiga sviedros, lai ziemā varētu ilgāk pagulšņāt. Pa dienu gan vīri smagi strādāja mežā, sievas darināja audumus, šuva, lāpīja. Bet vienalga garās tumsas stundas tika atvēlētas atpūtai.

Šodienas pasaulē viss ir otrādi. Vasarā visi grib atpūsties un ziemā, kad dabā atpūta un cilvēka prāts jūt panīkumu, strādāt. Tad arī darbs riebjas un acu priekšā ir bildes ar sauli, jūru un nez kādiem brīnumiem.

Kad aiz loga agri satumst, ir vairāk laika sūkstīties, cik grūta dzīve, cik tā dārga, un var kavēties atmiņās par skaisto jaunību, kad viss bija pavisam citādi. Gluži kā bērnu dziesmā – un sunis sunim draugs… Vēl ir iespēja sevi tirdīt, rakņāties sevī, kā rosina skoloti padomdevēji, un meklēt bērnības traumas.

Var arī izbaudīt vēlo rudeni un atcerēties, ka tāds kā Latvijā tas ir tikai mazā daļiņā pasaules, un sajusties lepniem. Vai tad nav jauki sēdēt siltā istabā un pa logu skatīties, kā rūtīs sitas lietus lāses un vējš dzenā lapas, nespēdams izvēlēties, kuru aicināt uz deju, un pa ceļam nolauž arī kādu zaru! Gana jau romantiski. Tāpat kā skatīties sveces liesmā vai gailošās oglēs kamīnā vai krāsnī.

Nedzīvojam slikti! Bieži vien šķiet, ka vienīgais, kā mums trūkst, ir sapratne par to, ka neesam vienīgie pasaulē un mums tā dzīvīte nav tā sliktākā. Varbūt nedēļā reizi vērts uzrakstīt uz lapiņas to, kas Latvijā ir labs. Mēnesī tie būtu četri ieraksti, gadā jau 48… Bet varbūt var darīt to ar aprēķinu un noveltīt Latvijas simtgadei – simts lietas, kas ir īpašas Latvijā.

Šis laiks rosina sapņot, pārdomāt vakardienu. Bet neviens neaicina skumt, gausties, ķengāties, sašust, noliegt…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *