Rītdiena – tā ir mītiska vieta, kur no rītiem tu sporto, dzīvo pilnvērtīgu mūžu un spēj atrisināt visas savas problēmas. Vai nav precīzi pateikts par sapņu piepildījumu? Tikai vaina viena – rītdiena atnāk tik ātri un vēl ātrāk beidzas, ka nepagūsti piepildīt. Toties tā uztur mūžīgu cerību, ka rītdiena vēl priekšā, ka viss vēl būs, notiks.
Doma, cik vienkārša, tik ģeniāla, tikai ir daudz kas tāds, kam rītdiena jau var būt par vēlu. Par to, ka pensijas mazas, zina katrs, ka strādājot neko nevar nopelnīt, arī, ka medikamenti jāpērk šodien, arī. Vai tas ko maina? Vai var cerēt, ka rīt tas viss būs? Protams, ne, un iznāk tāda runāšana, lai uzturētu kontaktu, lai pārtrauktu klusumu.
Par rītdienu masu mediji runā rītos un vakaros, arī pusdienas nevar paēst bez ziņām, ka nekas labs nav gaidāms. Ja kāds bilst kaut vārdu, ka, darot tā un tā, daudz kas nokārtosies, viņš sejā dabū samazgu spaini. Cik ļoti Atmodas laikā lepojāmies ar plurālismu. Tikko bijām iemācījušies šo svešvārdu un izveicīgi lietojām pa labi un kreisi. Protams, nākotnes vārdā to likām uz demokrātiskas valsts altāra. Gadu gaitā daudz kas ir mainījies un tikpat daudz kas arī ne. Viedokļi skan visdažādākie, tikai tos, izņemot pašu runātāju, neviens nesadzird. Kā murdoņu, kurai pretī jāūjina, neko vairāk. Pie fona skaņām jau ātri pierod. Atnāk rītdiena, un tas, kas šķita nesaprotams, nepieņemams, tā iedzīvojas, pielīp, ka vairs nešķiet ne netīrs, ne ass, ne kož vai dedzina. Tas vienkārši ir.
Dzīvojam šodienā, kuru salīdzinām ar vakardienu, bet vērtēsim pēc rītdienas mērauklas.
Bet kur tad ir tā mītiskā vieta rītdiena? Tur esot saulīte siltāka, zālīte zaļāka un mākoņi pa debess jumu slīdot, lai būtu skaistāka ainava, nevis nesot draudīgas lietus gāzes… Bet vai tad tā nav? Kurš tur bijis, kurš redzējis? Lai kāda šodiena, lai kādas skan runas, lai kādi ļaunvārdi ievaino – tas notiek šodien. Nevajag tos kā smagu paunu nest rītdienā. Smagums nobeigs mītisko. Iedzīs zemē cerību.
Satiksimies mītiskajā vietā. Rītdienā.
Komentāri