Raksti

Domas

Realitāte sapņus nebaro

Sarmīte Feldmane

“Apgrūtināti braukšanas apstākļi uz valsts galvenajiem, reģionālajiem un vietējiem autoceļiem,” šāda informācija regulāri izskan ziņās visos medijos. Nav jau arī, par ko brīnīties, jo ir taču ziema. Un ziemā, kā zināms, rodas ledus, kas slīd, un snieg sniegs, ko vējš mēdz sapūst kupenās arī uz ceļa. Visi to zina un saprot. Tiesa, līdz brīdim, kad paša vadīts auto uz ceļa kļūst nevadāms un slīd grāvī vai kokā.

Tādās reizēs sociālie tīkli sprāgst no necenzētu vārdu pārpilnības, kas tiek veltīti katram, ja vien viņa darbs saistīts ar ceļiem un naudu. Tādi taisnības karotāji esam. Un kurš gan cits varai atgādinās, ka ceļi jāremontē, jāuztur! Vienmēr pastāv cerība, ka sadzirdēs.

Kuram gan negribas dzīvot labāk? Ziemā veldzēties kādas Dienvidzemes saulē, aizmirst tumsu, aukstumu. Bet dažkārt aizmirstas, ka Latvijā nebūs tā kā tur. Būs vien jāgādā ziemas mētelītis, mašīnai kārtīgas riepas, par apkuri jāmaksā. Tādā vietā uz zemītes dzīvojam, un, cik nu esam, tik esam. Ar katru gadu cilvēku paliek mazāk, īpaši jau to, kuri ikdienā izmanto vietējos autoceļus, bet ceļu garums nemainās. Miljoni tiek izklāti uz ceļiem, bet iedzīvotāju sūdzības nesamazinās, jo daudzi ceļi, pacietīgi gaidīdami savu kārtu remontam, kļuvuši neizbraucami un ar grants kravas uzbēršanu vairs nepietiek. Ceļu nozares vadītāji pasaka skaidri – tik daudz naudas, lai visus ceļus salabotu, nekad nebūs. Ko darīt tam, kurš dzīvo viensētā un grib braukt uz darbu pilsētā? Un uzreiz arī jautājums – cik valstij, pašvaldībai izmaksā tā ceļa uzturēšana, kaut dažu reižu nogreiderēšana, lai pāris cilvēkiem nodrošinātu dzīves kvalitāti?

Katrs pats taču izvēlas, kur dzīvot, ko darīt, risina savas dzīves problēmas. Pārmetumus izvirzīt, izteikt prasības mākam, zinām, kurās valstīs viss kā Leiputrijā, par ceļiem nemaz nerunājot. Tikai ir sapņi, un ir realitāte. Latvijā ir ziema. Uz grants autoceļiem sāli kā pretslīdes materiālu neizmanto, bet smilti kaisa stāvos kāpumos, kritumos un pagriezienos. Iestājoties siltākam laikam, smilti noskalo lietus, kūstošais sniegs un ledus. Piebraukto sniega kārtu uz grants autoceļiem rievo, taču, kūstot sniegam, izkūst arī rievas. Jaunas bieži vien nav iespējams izveidot, jo sniega kārta ir pārāk plāna, bet ceļa pamatne nav sasalusi. Ko darīt? Vai tiešām tās pāris dienas, kad ceļš ledū un labāk nekur nebraukt, bez viena vai dažu cilvēku līdzdalības pasaule apgriezīsies kājām gaisā? Varbūt prātīgāk nevis piesārņot kosmosu ar ziņām, cik viss slikti, bet mēģināt, kā rāda ziemeļzemju pieredze, neiespringt – ceļi nav braucami, dzīvojam mājās. Arī sabiedrībai jāmācās to pieņemt. Un tas droši vien nebūs viegli.

Starp citu, pavasarī būs dubļi, ceļi rūgs, nevarēs izbraukt…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *