Domāju, ne man vienīgajai decembris paskrien zibenīgā ātrumā. Šis Adventes, Ziemassvētku gaidīšanas laiks katram saistās ar kaut ko citu. Viens pirmssvētku laiku pavada, piepildot lielveikalu ejas, lai meklētu dāvanas. Cits vakarā iededz svecīti un atskatās uz gadā paveikto un nepaveikto. Vēl kāds cer sagaidīt sniegu, jo bez tā svētkus nespēj iedomāties. Bet tas, ko gribu pateikt, ne jau ārējie faktori ietekmē mūsu sajūtas. To izdarīt varam mēs paši. Katram savi darbi un ikdienas steiga, bet tai pa vidu varam paveikt ko mīļu un jauku, kas sasildīs sirdis pašiem un mīļajiem. Kaut kopīga piparkūku cepšana vai dzejolīšu mācīšanās kopā ar bērniem, skaistākās eglītes meklējumi, neskaitāmas reizes redzētās filmas “Ziemassvētku jampadracis” noskatīšanās ģimenes lokā vai kādas saldumu paciņas sarūpēšana kaimiņu bērniem – tie ir tie ikdienas smalkumi, kuriem patiesībā ir vislielākā nozīme.
Darbi nebeigsies, gluži tāpat kā ikdienas pienākumi. Tādēļ ir tik svarīgi sev pateikt stop, apstāties un izbaudīt mirkli, kuru gribēsi atcerēties pēc gadiem. Tas jādara ne tikai svētku laikā, bet ik dienu, un varbūt šis būtu īstais laiks, lai to sāktu? Diez vai pie šiem mirkļiem, kurus gribēsies atcerēties, būtu pieskaitāma kārtējā gada atskaites sagatavošana darbā vai nokavētais pirmais Ziemassvētku pasākums bērnudārzā. Radīsim atmiņas ne tikai sev, bet arī saviem bērniem – lai pēc gadiem piecpadsmit viņi mums varētu teikt: “Mammu, tēti, vai atceraties tos svētkus, kad kopā cepām smilšu cepumus, smējāmies un dziedājām? Toreiz mēs bijām kopā, un tas man tik ļoti patika! Paldies jums par to!”
Komentāri