Raksti

Domas

Prāts un jūtīgums

Līga Salnite.

Džeinas Ostinas 19.gadsimta sākumā izdotā romāna nosaukumā izmantotā vārdu spēle (“Sense [saprāts, labs spriedums] and Sensibility [emocionalitāte, arī līdzjūtība]”) jau vairāk nekā divsimts gadu mudina lasītājus atkal un atkal pārcilāt it kā nepārvaramo konfliktu starp saprāta argumentiem un jūtu stihijām. Lai gan šis, sākotnēji anonīmi izdotais, bet milzu popularitāti guvušais darbs koncentrējas uz romantiskajiem pārdzīvojumiem, man šie vārdi jau vairākkārt atausuši atmiņā ārkārtējās situācijas laikā. Taču krietni pragmatiskākā kontekstā.

Interesējoties par pašvaldību organizēto pārtikas atbalstu skolēniem mūsu novados, negaidīti sastapos ar stāstiem par izglītības iestāžu audzēkņu aizspriedumiem pret “pārtikas paku” jēdzienu, saistot to ar nelabvēlīgu sociālo statusu. Nevēloties piekarināt savam pusaudža jūtīgajam paštēlam šādu birku, pus-pieaugušais bērns pierunā vecākus atteikties no jebkura ģimenei kaut teorētiski visnotaļ vērtīga praktiskā atbalsta. Un tas ir laikā, kad visā pasaulē palīdzības došana un sniegšana ir kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu.

Labi, globāli ekonomiskie apstākļi, dažādu pārtikas paku saturiskais izvērtējums un arī jauniešu vidē joprojām valdošie aprūsējušie stereotipi lai paliek citām debatēm. Šoreiz visvairāk mani pārsteidza cilvēciskās mij­iedarbības rezultāts. Nevis ar bērnu attīstīt sarunu par vērtībām (pat ja šī saruna ir stipri nokavēta) un izgaismot ģimenes budžeta nepieciešamības, bet atteikties no vietvaras piedāvājuma palīdzēt. Tā taču ir vieglāk. Savukārt speciālisti, bažījoties par pusaudžu attieksmi, iegulda savu darba laiku un spēkus, lai panāktu, ka turpmāk publiski “pārtikas pakas” tiktu sauktas par “pārtikas komplektiem”. Man nav iebildumu ne pret jaunu nosaukumu, ne pret demokrātijas izpausmēm, bet, nenoliegšu, palika jocīgi ap dūšu, kad pilnībā aptvēru vēl nenobriedušas personības kaprīžu netiešo ietekmi uz darbu pašvaldībā un vārda brīvību. Kuru vietu uz pjedestāla ieņem prāts un kuru – jūtīgums?

Aizvadītajā nedēļā Izglītības un zinātnes ministrijas organizētā tiešsaistes diskusijā tikās dažādu profesiju pārstāves, lai kopīgi vērtētu, kā attālinātās mācības un mācībspēku darba attiecības ietekmē visu iesaistīto personu emocionālo labsajūtu. Saruna ne vienu reizi vien atgriezās pie daudzu pedagogu krīzes sākumā piedzīvotā apjukuma un izmisuma, kā arī patlaban nomācošā spēku izsīkuma. Gan mutvārdos, gan tīmekļa komentāros laiku pa laikam kāds skolotājs iemet frāzi par iespējamo aiziešanu no darba. Arī psihoterapeite Solvita Vektere atklāja, ka šajā laikā jau saņēmusi izmisuma atziņas no klientiem, ka viss – vairs nevar izturēt, jāšķiras un kopdzīve jāpārtrauc. Daļa cilvēku jau instinktīvi spēj šīs impulsīvās jūtas, emociju uzbangojumus paši sevī atpazīt un nolikt malā vēlākai izvētīšanai, saprotot, ka konkrētajā mirklī uz tik riskantiem lēmumiem virza spiedīgie apstākļi vai uzkrātā spriedze. Tomēr, ja tik skaidra apziņa niknuma brīdī nekādi nav iespējama, tad vissaprotamāk skan ieteikums nogaidīt. Vismaz dienu, vēlams vairākas, taču vislabāk – brīdi, kad uz apziņu vairs nespiež ārkārtējie apstākļi. Diskusijā izkristalizējās vēl viens līdz smieklīgumam vienkāršs padoms – visu sevi nomācošo problēmu kopumu iztēlojies kā milzu kūku ar vairākām kārtām. Veselu kūku jau arī neēdīsiet viens pats un visu uzreiz? Arī to smaguma nastu, kas nomāc sirdi un prātu var noņemt pa gabaliņam vien – sākt ar kaut ko vienu, kas tieši šodien uztrauc visvairāk.

Dzīvē tāpat kā mīlā un otrādi – mīlā tāpat dzīvē. Nav tā cilvēciskā piepildījuma, ja dzīvo bez kādas iracionālas aizrautības vai kaislības. Taču nebūs arī, ar ko savu dzīvesprieku barot, ja ikdienas lēmumos, rūpēs un savstarpējā saskarsmē aizmirsīsim par veselā saprāta tik vēlamo klātbūtni. Kā sirds grāmatvedībā, tā finansiālās ķibelēs un pat bērnu audzināšanā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *