Raksti

Domas

Plānā sviesta kārtiņa uz maizes

Monika Sproģe

Brīdī, kad rakstu šīs pārdomas, Nodarbinātības valsts aģentūrā saņemti 14 kolektīvās atlaišanas iesniegumi par gandrīz 3000 darbinieku atlaišanu. Arī interneta vietnēs cilvēki ievieto saturu, kurā pauž, ka šomēnes vēl varēs samaksāt rēķinus, bet tālāk jau ar dievpalīgu. Nāksies pārdomāt, ko nomaksāt, ko ignorēt.

Vēl nesen lūkoju statistiku, kurā atklājās, ka Latvijā vidusslānis ir tikai 9% no visiem iedzīvotājiem, gluži kā caurspīdīga sviesta kārtiņa uz maizes rieciena. Šokējoši, bet    šā gada februārī veiktais pētījums apliecināja, ka obligātos ikmēneša maksājumus var atļauties tikai 31% no visiem iedzīvotājiem. Tagad, izskatās, ka varēs vēl mazāk.

Tik daudzi no cilvēkiem ir strādājuši un dzīvojuši no rokas mutē, katra mēneša beigās izjūtot mazu finanšu krīzi savā ģimenes budžetā, ka šī brīža pavērsiens viņu prātos iesēj paniku. Daudziem vairs nav ne darba, ne līdzekļu, arī nodokļus un rēķinus neviens nav atcēlis – no kā lai tagad dzīvo? Pat ja cilvēks bijis apzinīgs un izveidojis iekrājumus, saprot, ka tie pietiks labi, ja dažiem mēnešiem. Tādu, kuriem nodrošināti ienākumi arī bezdarba situācijā, ir gaužām maz.

Protams, ka vīrusa uzliesmojums skar arī pašnodarbinātos, kuri veikuši minimālas sociālās iemaksas. Labi, ja izdodas pār­orientēties un turpināt savu mazo uzņēmējdarbību, bet, ja nu tomēr tā “bodīte” jāslēdz, vaigs paliek pavisam drūms. Un kur tu skriesi? Arī ārvalstīs tagad nevienam neesi vajadzīgs, jo vīruss skāris visu pasauli.

Sazinājos ar paziņām, kas strādā ārzemēs. Puisis, talantīgs galdnieks, šobrīd jūtas iesprūdis Skotijā. Saka, ka viņa darbs bijis cieši saistīts ar viesmīlības nozari. Uzņēmums, kurā viņš strādāja, gatavoja mēbeles dažādiem bāriem un kafejnīcām. Tagad jau otro nedēļu sēžot mājās, visi darbinieki atlaisti, nozarē krahs. Vaicāju, ko plāno darīt? “Nezinu. Viss ir slikti. Esmu apjucis. Šķiet, ka bezizeja. Meklēšu labu kartupeļu sēklu, audzēšu kartupeļus,” viņš smejas un atzīstas, ka esot nomaksājis visus rēķinus, tagad sēž bez naudas un nezina, par ko nopirks maizi.

Draudzene Berlīnē marta vidū dabūja jaunu darbu un neno­strādāja ne dienu. Visur valdot haoss, uzņēmēji nesaprotot, kā rīkoties tālāk. Viņu, visticamāk, kuru katru brīdi atlaidīs. Plānoto telemārketinga uzņēmuma filiāli briti Berlīnē likvidēs.

Vācijas vidienē dzīvo arī mans draugs no Itālijas. Raksturīgi itāliešiem, viņš radušos situāciju uztver, pamīšus te lamājot Dievu, te apraudot traģisko situāciju savā dzimtenē. Itālijā viņš neatgriezīsies, jo bezdarbs viņu piespieda atceļot uz Vāciju. Viņa ģimenē, par laimi, neviens nav inficējies. Tagad viņš sēž četrās sienās un bažījas, kā tālāk dzīvos. Lielais koncerns, kurā itālietis strādāja pēdējos četrus gadus, šobrīd stāv dīkā. Visi darbinieki palūgti palikt mājās, par algām neviens nerunājot.

Un te nu mēs esam, pārdomās par to, vai mūsu skrējienam vispār ir bijusi kāda nozīme, ja šādā grūtā brīdī nevaram paļauties uz savu krājkontu. Grūtāk klājas jaunām ģimenēm, kurās visi līdzekļi novirzīti citām ikdienas nepieciešamībām – pabarot, aprūpēt, nomaksāt. Turklāt cik nav dzirdēts, ka šajā brīdī vecāki vēl aizsteigušies un iegādājušies bērniem datorus uz parāda, jo ģimenē ir vairāki bērni, bet tālmācībai dators tikai viens. Varēja pieteikties tehniskajam nodrošinājumam, bet urdot tā doma, ka savs ir savs un nākotnē bērnam dators tāpat noderēšot.

No otras puses, nav jau tik slikti. Šī situācija mums parādīs, bez kā varam mierīgi iztikt un kam tik tiešām ir nozīme. Beidzot pienācis laiks pārdomāt, ko varam darīt viens otra labā, kā atraisīt radošumu, satuvināties ar radiem un draugiem, pārvarēt grūtības kopīgiem spēkiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *